Pēc rakstības stilistikas varētu nodomāt, ka lasu pagājušā gadsimta 30. gados rakstītu "pamācību", atbilstoši tā laika priekšstatam par zinātniskiem sasniegumiem un sasniegumiem psiholoģijā un socioloģijā. Mērķauditorija - vidusmēra zemnieku meitas un puiši, kuri neko vairāk par sava ciema ļaudīm nav redzējuši, bet sasnieguši briedumu, lai tiktu ārā no rutīnas, nolēmuši doties precībās.
Piemēram, dzimumakts starp sievieti un vīrieti misionāra pozā ir normāls. Orālais sekss nav normāls. Savukārt svingeru būšana ir drīzāk nenormāla. Viendzimuma attiecības ir pavisam nenormālas.
Klasiskais Mežāzis ir pagāns. Dzīve viņam ir neizsmeļams prieka un laimes avots, un tāpēc to, pēc Mežāža domām, nedrīkst veltīgi izšķiest. Dzīve viņam ir arī vislielākā vērtība, bet tās norišu vidū - sekss, kas, viņaprāt, ir lieliska mistērija, pielīdzināma gandrīz vai reliģijai. Mežāzis prot novērtēt fizisku baudu, taču alkst pēc kaut kā cēlāka.
Svaru seksuālā potence ir ļoti liela, taču iespējas to izmantot - niecīgas. Viņam jābūt ļoti piesardzīgam partneres izvēlē. Sievietes viņam ir tikai seksa objekts, tāpēc viņš nav spējīgs pilnībā izprast un novērtēt katras atšķirīgo individualitāti. Ar tādu attieksmi ilgāku laikposmu spēj samierināties tikai nedaudzas sievietes, turpretī viņš cieši tic, ka ir pelnījis saņemt to, ko vēlas un kas viņam dzīvē pienākas.
Izlasīju jauno Paulu Koelju grāmatu „Brida” (Jāņa Rozes apgāds, 2010). Autors atkal nelika vilties. Esmu gandarīta, ka nopirku. Stāsts par gadu īru meitenes dzīvē, kas mainīja viņas skatījumu uz pasauli, tās kārtību un sevi. Stāts par Otrās puses meklējumiem un iekšējo Spēju attīstīšanu.
Reizēm viņš ar savām izdarībām atgādina mazlitrāžas auto šoferi, kurš par katru cenu grib apdzīt visas pārējās mašīnas. Mēdz izjust slimīgu greizsirdību, ko rada neapzinātas bailes, ka viņa partnere varētu sastapt vīrieti, kas tai sniegtu tādu emocionālu baudu, pēc kuras Lauva vairs nespētu viņu apmierināt.
Vēzis sievietes nemīl, viņš uzskata, ka sievietes ir tās, kurām jātiecas pēc viņa labvēlības. Daudz enerģijas viņš ziedo citu mērķu sasniegšanai. Lai pie kā viņš ķertos, visās jomās viņam jābūt pašam labākajam. Vēlme izcelties citu vidū un pārmērīga godkārība nemitīgi urda viņu iekarot virsotnes.
Viņa seksualitātes attīstību, it sevišķi juteklisko iespaidu jomā, dzīves pieredze tikpat kā neietekmē. Viņš ir nelabojams romantiķis, dažādos dzīves posmos viņa fantāzija rada atšķirīgus tēlus, kuru raksturīgā iezīme ir to nerealitāte.
Viņa psihes stūrakmens ir nesatricināmā pārliecība par sava vīrieša vērtību. Viņam nevajag šīs vērtības apliecinājumus ne no savas, ne citu puses. Tāpat viņš nejūt vajadzību izcelt šo vērtību ar apšaubāmām metodēm, piemēram, alkoholu lietošanu, azartspēlēm, tīšu rupjību un cietsirdību, tieksmi gūt varu un virsroku.
Vakar, 17.aprīlī, Nacionālā teātra Jaunajā zālē noskatījāmies vācu autores Ingrīdas Lauzundas (1964) lugas "Homo erectus" (oriģinālais nosaukums "Mugurkaula diska trūce") versiju režisora Regnāra Vaivara iestudējumā.
"Homo erectus" jeb "taisni stāvošais cilvēks" – skatuviska preparācija, kā šis jēdziens attiecināms uz mūsdienu biroja darbinieku, kurš savas dzīves lielāko daļu pavada pieplacis pie datora.
.jpg?w=690&mode=16x9|crop)
.jpg?w=690&mode=16x9|crop)
.jpg?w=690&mode=16x9|crop)
.jpg?w=690&mode=16x9|crop)
.jpg?w=690&mode=16x9|crop)
.jpg?w=690&mode=16x9|crop)
