Kas padara vienu cilvēku otram interesantu?
Vispragmatiskākā atbilde – kad kādam kaut ko vajag no otra ... naudu, seksu, atzinību, ievērību, palīdzību ... Ārkārtīgi vienkārša formula, bet tikai tagad to esmu atskārtusi tik skaudri.
Vispragmatiskākā atbilde – kad kādam kaut ko vajag no otra ... naudu, seksu, atzinību, ievērību, palīdzību ... Ārkārtīgi vienkārša formula, bet tikai tagad to esmu atskārtusi tik skaudri.
Tas ir tā kā, pārfrāzējot Antuānu de Sent-Ekziperī - mēs esam atbildīgi par tiem, kurus laicīgi neesam pasūtījuši.
Neļaut sevi izmantot un būt interesantai? Vai cilvēku, kuru neizmanto savu vēlmju, iegribu, mērķu, dziņu apmierināšanai, var uzskatīt par interesantu otram? Tirgus psiholoģija – ļaut sevi izmantot, gūstot no tā sev kādu labumu.
Kā jūtas cilvēks, kuru nenodarbina doma, kādu iespaidu ar savu uzvedību vai teikto atstāj uz apkārtējiem, kuru nemoka apziņa – mani par daudz izmanto? Vai vispār ir tādi cilvēki, kuri brīvi no aizspriedumiem par pašvērtības noteikšanu? Tajā pašā laikā saglabājot objektivitāti, nepārvērtējot sevi.
Mūsdienu darba tirgū daudz cilvēku ar lielām ambīcijām un mazas varēšanas, taču ne mazums tādu, kas mazvērtības dēļ sevi nevar pierādīt un tik gaida, ka kāds iecels viņu saulītē.
Būt kādam interesantam, būtībā ir piedāvāt sevi, pieprasīt no apkārtējiem uzmanību, nezaudējot smalko pieklājības robežu, kas svārstās no pedantiskas etiķetes ievērošanas līdz vulgaritātei. Vai tad mūsdienu cilvēks var būt vērtība tikai kā sociuma daļa? Tikai apliecinot sevi, gūstot zināmus rezultātus, t.i., piesaistot un veiksmīgi izmantojot apkārtējo interesi par sevi. Vai svešajā pūlī iespējams vientuļniekam justies piederīgam, interesantam, gribētam ...
Ja gribi būt interesants sarunas biedrs, uzdod jautājumus un uzmanīgi klausies. Nekas tā nenodarbina otru cilvēku kā paša personība. Atziņa, bet tās būtība – tevi atkal izmanto kā klausītāju, uzklausītāju, samilzušo visbiežāk negatīvo emociju konteineru. Un tad tu esi šim cilvēkam interesants. Vai viņš ir interesants tev?
.jpg?w=690&mode=16x9|crop)
Visas šīs problēmas ir pārāk nogurdinošas, lai mocītos domājot, vai tik tevi neizmanto, vai tik tu pārāk neuzbāzies. Esi tāds, kāds esi - kaut vai izsaki savas negatīvās emocijas. Pēc tam izteiksi savas pozitīvās emocijas :)))
respect!
Ļoti laba atziņa - "Tirgus psiholoģija – ļaut sevi izmantot, gūstot no tā sev kādu labumu". Tas manuprāt noliek pie vietas cilvēciņus, kuri apgalvo - es jau daru tā lai citiem būtu labi.., bet redz ka - nekā :-/
Manā skatījumā patiesai interesei jābūt par abpusējo procesu (tāpāt, kā patiesai draudzībai). Ja interese ir vienpusēja parādība, tad tā jau vairāk atgādina vai nu fantāziju, vai tīru aprēķinu (jebkurā izpausmē).
P.S. Un par to, ka jābūt tādam, kāds esi - daļēji piekritu, tomēr 98% gadījumos šāda viedokļa piekritēji izrādās indivīdi "bez bremzēm", kas pamatā ievēro tikai savas intereses. Es vienkārši esmu tāds, kāds esmu (dzelžains arguments?).
Mēs pārtiekam viens no otra un arī no pārtikas precēm. :D Piekrītu skaudrajai, vispragmatiskākajai atbildei. Lai būtu rezultāts, bez procesa neiztikt. Apmaiņa ar da jebko.
Neļaut sevi izmantot un būt interesantai nav reāli. Pat garāmgājēj uz ielas tiek izmantoti paša būtības apliecināšanai - skat, viņai skaista kleita, tādu es iegādāšos, ui - bomzis - nedod, Dievs, tādu dzīvi utt.
Suņi rej, karavāna iet tālāk - īpašs apziņas un dzīves izpratnes stāvoklis. Lai suņi nesaplosītu, ir jāignorē viss, kas traucē iet tālāk. Labāk sevi pārvērtēt, nekā nenovērtēt. :D
Ja jau atļauj uzņemt kāda negatīvo emociju lavīnu, tad jau kaut kādā veidā šis cilvēks tev tomēr ir interesants.:)
Domāju, ka draudzībā un mīlestībā šāds savtīgums zūd. Nav jānogurdina sevi ar domām, vai esmu viņam/-ai interesanta, vienkārši viens otru saprot, izjūt ... apbusēji interesanti!!!
UN atkal viss slēpjas tajā, uz kuru monētas pusi mēs lūkojamies.. Cilvēks pēc dabas ir slinks, ļoti slinks - kādēļ cilvēks izdomāja tālvadības pulti TV? - Lai nebūtu savu di-buāāā no sofas jāceļ, lai pārslēgtu kanālus :D utt utml - tādēļ, arī "kontaktā" ar citu cilvēku mēs nonākam, tikai iekšēju vajadzību vadīti - pamatlikums - jebkurai cilvēka darbībai apakšā ir motivācija - un ne jau vienmēr tā balstās uz ļauniem motīviem (izmantot, palietot..) - visbiežāk, tā ir motivācija apmierināt kādu savu vajadzību - un vajadzību apmierināšana jau vispār cilvēkam (kā jebkurai dzīvai un pat nedzīvai radībai) ir visa pamatā..
Un tai pat laikā - ir ļoti reāli būt neizmantotai un interesantai - viss ir atkarīgs no darījuma noteikumiem - ja otra puse piekrīt šādam darījuma - ka neļausies izmantot - tad viss notiek. Esi kāds vēlies būt, un ļauj un nebrīnies citiem arī būt tādiem, kādi viņi vēlas būt.. Vai arī - kā bērnībā mācija - nedari citam to, ko nevēlies, lai dara tev...
Ja runājam par "darījuma noteikumiem", tad darījums vispār kā tāds nevar notikt bez ieinteresētības kāda labuma gūšanā. :)
jā, bet vai labuma gūšana nozīmē ko sliktu? es jau varu gūt labumu ari otram nenodarot pāri - neizmantojot - jo otrs grib dot man to, ko es vēlos iegūt...
par jautājumu uzdošanu nepiekrītu, jo pazīstu vienu cilvēku, kurš sarunā to vien dara, kā uzdod jautājumus, šad tad pēc atbildes piemetinot, kā ir ar viņu. Tas ir ļoti uzbāzīgi! Un tā vien šķiet, ka šis cilvēks tevi nopratina, lai gan patiesībā ir labscilvēks, kuram nekas slikts nav padomā. Vienkārši pieradis šādā veidā komunicēt.
Un vēl varu piemetināt, ka citu izmantošana nav izmantošana, ja no tā labumu gūst abi.:)