Izrāde – Homo Erectus

Vakar, 17.aprīlī, Nacionālā teātra Jaunajā zālē noskatījāmies vācu autores Ingrīdas Lauzundas (1964) lugas "Homo erectus" (oriģinālais nosaukums "Mugurkaula diska trūce") versiju režisora Regnāra Vaivara iestudējumā. "Homo erectus" jeb "taisni stāvošais cilvēks" – skatuviska preparācija, kā šis jēdziens attiecināms uz mūsdienu biroja darbinieku, kurš savas dzīves lielāko daļu pavada pieplacis pie datora.

Izrādes pamatā bija kāda izdomāta biroja mikromodelis. Birojā strādā pieci darbinieki, no kuriem trīs ir vīrieši (atveido Ģirts Liuziniks, Gundars Gransbergs, Artūrs Krūzkops) un divas sievietes (atveido Līga Vītiņa un Marija Bērziņa). Darbības virziens nav zināms, bet darbošanās notiek viscaur datorā. Darbs rit pie viena kopējā galda. Kur nu bez biroja neatņemamiem atribūtiem – kafijas, krēsliem uz ritentiņiem utt.

Katrs iedomātā biroja darbinieks pats pār sevi ir personība ar savām prasībām, raksturu nostāju un, protams, - vājībām. Izrādē veiksmīgi akcentēta cilvēku mijiedarbība – seksuālā iekāre, fantāzijas, bailes, sāncensība. Jūtami un atpazīstami bara instinkti.

Homo errectus pēc definīcijas ir cilvēku ģints viens no posmiem, kuru acīmredzot raksturo spēja piecelties vertikāli. Varētu nodomāt, kas tur īpašs? Tas ir vesels evolūcijas solis, jo līdz ar spēju savādāk pārvietoties, mainījās gan darba instrumenti, gan sadzīve un iespējams arī savstarpējā mijiedarbība. Pēdējais apgalvojums, tiesa gan ir mans pieņēmums, jo brīdī kad rodas papildus brīvības pakāpe un attīstās darba instrumenti, liekas ir neizbēgama situācija, kad attīstās arī konkurence, ka nu jau vairs nav balstīta uz spēku, bet gan uz izdomu un prātu.

Lai vai kā, izrādē, cilvēku spēja nostāties vertikāli tiek parādīta kā pilnīgi lieka. Jo ikdienas darbs norit sēdus pie ja ne vienādiem, tad līdzīgiem datoriem un tā, virspusēji, vērojot varētu nodomāt, ka visi biroja darbinieki ir līdzvērtīgi. A nekā.

Izrādes sākumā, tika sniegts savdabīgs redzējums, kā šo biroju un biroja darbiniekus būtu redzējusi būtne no malas. Proti, - zemes virsū atrodas templis ar daudzām alām un ejām. Tanī templī atrodas cilvēki, kuri gaida gaismas nesēju, lidmašīnu, kura noteikti ieradīsies un nesīs tiem gaismu. Šo gaismas nesēju viņi pievilina ar nepārtrauktu un monotonu pirkstu bungāšanu.

Izrādi varēja skatīties divējādi – kā satīru ar smalku (nu labi, dažubrīd, ne tik smalku) ironijas devu, vai arī kā rūpīgi pārdomātu biroja darba analīzi. Visu izrādes laiku mēģināju saskatīt to otru, kas, jāteic nevedās viegli, jo dzīva un mūsdienīga aktieru runas maniere ar trāpīgiem epitetiem, kā arī apspēlētā situācija, reāli sasaucās ar ikdienas pieredzi un tās analīzi. Tas, ka izrādē būs kaut kas vairāk sapratu jau pašā sākumā, jo laicīgi sarūpētais izrādes bukletiņš, pateicoties tā lakoniskajam saturam, tika rūpīgi jo rūpīgi izpētīts, un...
- iestudējuma radošā komanda īpašu paldies saka psihoterapeitam Mārim Siliņam.

Ja mēģinātu „notagot” izrādē redzētās epizodes, tad sanāktu – bailes, seksuālā tieksme un frustrācija, nenoteiktība, sāncensība, naids, boss, kolektīvs, sāpes, iecietība, savtīgums, drosme utt.

Tas, ko es guvu no šīs izrādes:
- Progresa / regresa dzinulis ir indivīda iekšējie kompleksi un vēlme tos apmierināt.
- Kolektīvs izvēlas indivīdu nevis indivīds kolektīvu.
- Kolektīvs ir vienota enerģētiskā vienība, kur mazākā tās daļiņa var daudz ko sadirst.
- Indivīda problēma kļūst par kolektīva problēmu. Arī priekšrocība saslimt tiek uztverta kā kolektīva integritātes apdraudējums. Kur nu vēl grūtniecība vai citas ilgtermiņa likstas.
- Apgalvojums – „Ka tik pašam labi” tikt aktivizēts vienīgi indivīda psiholoģiskās trauksmes gadījumā. Varbūt arī seksuālās spriedzes?
- Kolektīvam var piemērot bipolāro raksturu, kur viens pols ir uz mīlestību un savstarpējo cieņu balstītas attiecības, otrs, - uz darījuma principu balstītas attiecības.
- Boss arī ir cilvēks.