Paulu Koelju „Brida”

Izlasīju jauno Paulu Koelju grāmatu „Brida” (Jāņa Rozes apgāds, 2010). Autors atkal nelika vilties. Esmu gandarīta, ka nopirku. Stāsts par gadu īru meitenes dzīvē, kas mainīja viņas skatījumu uz pasauli, tās kārtību un sevi. Stāts par Otrās puses meklējumiem un iekšējo Spēju attīstīšanu.

Ieradums lasīt ar zīmuli rokā kopš studiju laikiem, tāpēc izkristalizējās virkne citātu, kuri lika aizdomāties.

„Dažkārt mēs sākam ceļojumu tikai tāpēc, ka neticam izvēlētajam ceļam. Un tad viss ir ļoti vienkārši, mums tikai jāpārliecinās, ka šis tiešām ir nepareizais ceļš. Savukārt, kad viss sāk raiti notikt un ceļš mums paveras it kā pats, mūs pārņem bailes doties tālāk.”

Patika autora atziņa par telefona sarunas īpašo stāvokli. Esmu ne reizi vien domājusi par to, bet iepriekš nespēju noformulēt to vārdos. Strādājot vairākus gadus telemārketinga jomā, bijuši brīži, kad esmu sapratusi, ka sarunas biedru labāk saprotu pa telefonu (netraucē bilde, detaļās, kas novērš uzmanību), izjūtu viņa noskaņojumu, garastāvokli, šaubas, vilcināšanos, slēptas dusmas vai vilšanos, prieku vai gandarījumu.

„Miljoniem gadu cilvēki sarunājās, tikai redzot cits citu. Un piepeši nepilna gadsimta laikā jēdzieni „redzēt” un „runāt” tika šķirti. Mums šķiet, ka tā ir norma, dabiska lietu kārtība, bet mēs pat nepamanām, cik lielu iespaidu šīs pārmaiņas atstājušas uz mūsu refleksiem. [..] Runājot pa telefonu, mēs neviļus ieejam stāvoklī, kas ir ļoti līdzīgs maģiskam transam. Mūsu prāts noskaņojas uz citu frekvenci un kļūst daudz jutīgāks pret neredzamo pasauli. Es pazīstu dažas burves, kurām, runājot pa telefonu, vienmēr ir pie rokas papīrs un zīmulis; sarunas laikā viņas mēdz uzšņāpt uz lapiņas, kas vien ienāk prātā. Sarunas beigās izrādās, ka nesakarīgie švīkājumi ir Mēness tradīcijas simboli.[..]pievērst uzmanību to cilvēku acīm, kuri viņas klātbūtnē sarunājas pa telefonu. Tajās ir, ko redzēt.”

„Sieviete parasti meklē savu Otru pusi, vīrieši vēlas iegūt varu. Bet ne vieni, ne otri nevēlas mācīties – vienkārši vēlas sasniegt to, ko nosprauduši par mērķi. [..] lai kaut ko iemācītos, jāatceras viens noteikums – jābūt pazemīgam.”

Atskatoties uz skolas un studiju gadiem, tagad saprotu, cik man pietrūcis šīs pazemības. Man bija viss – mērķtiecība, griba, spīts, iedomas, laba atmiņa, dotības, bet vai kā pietrūka pazemības. Bet laikam to var saprast tikai ar gadiem. Galvenais, turpinot ko jaunu apgūt, tas ir tagad jāatceras.

„Dievs ir vārds! Esi uzmanīga! Jebkurā dzīves situācijā un jebkurā brīdī apdomā, ko runā! [..] Dievs izpaužas dažādos veidos, un vārds ir izpausmes līdzeklis, kuru Viņš lieto visbiežāk. Jo vārds ir domas vibrācija. Tu padari pieejamu to, kas pirms tam bija tikai enerģija. [..] Vārdam ir lielāks spēks nekā daudziem rituāliem!”

Vaaai, kā mēs grēkojam, sakot „nekad, nekad” vai „man nav ko zaudēt” vai „tikai un vienīgi”.

„Nepūlies izskaidrot savas jūtas. Dzīvo ar pilnu krūti un sargā to, ko uzskati par Dieva velti. Ja tev liekas, ka nespēsi izturēt pasauli, kurā dzīvot ir svarīgāk nekā visu salikt pa plauktiņiem, atsakies no maģijas.”

„.. ne jau vēlme kaut ko izskaidrot mūs dzen uz priekšu, bet gan griba neapstāties.”

„Ja gribi kaut ko noskaidrot, meties tajā iekšā līdz galam!”

Šis labs - „Pasaulē nav nekā tāda, kas būtu pilnīgi aplams [..] Pat apstājies pulkstenis divreiz dienā rāda pareizu laiku!”

„ .. neviens cilvēks šajā pasaulē nekad nav bijis un nebūs savādāks par citiem. [..] sevis noniecināšana bija cilvēka egoisma nežēlīgākā izpausme, tas ir vispostošākais veids, kā pasludināt sevi par citādo.”

„Tu pievērs pārāk lielu uzmanību cilvēkiem [..] Viņi ir tikai tavs spogulis.”

Šīs pēdējās divas atziņas ir ļoti būtiskas. Uzskatu, ka tikai veselā sabiedrībā tās pilnasinīgi darbojas. Diemžēl Latvijā tas tā nav. Cilvēki pārāk aizņemti ar savu „es” kultu. Par to spoguli arī pareizi – esi pamanījis, ja esi nelaimīgs un sapīcis, tad visvieglāk uzrauties uz apkārtējo nelaipnību un rupjību? Visas tavas negatīvās emocijas atspoguļojas cilvēkos apkārt.

„ .. visi cilvēki pazīst savu Otro pusi pēc vienas pazīmes – pēc mirdzuma acīs.”

„ .. sāc nēsāt pilnīgi visu, kas ir tavā skapī! [..] Visam, kam ir kaut mazumiņš mūsu enerģijas, vienmēr jāatrodas kustībā! [..] Kādreiz pirktās drēbes ir daļa no tevis, un tās pārstāv kādu noteiktu dzīves brīdi. Piemēram, brīdi, kad tu priecājies par pasauli un devies uz veikalu, lai nopirktu sev dāvanu. Brīdi, kad tev bija nepieciešams atgūt līdzsvaru pēc kāda pāridarījuma. Brīdi, kad biji pārliecināta par nepieciešamību mainīt lietu kārtību. Drēbes ir tavu pārdzīvojumu tiešs atveidojums matērijā. Tas ir viens no tiltiem starp redzamo un neredzamo pasauli. Tajā pašā laikā dažas drānas var nodarīt arī ļaunumu – ja tās bijušas paredzētas citam, bet nonākušas tavās rokās.”

Tādas pārdomas par savu garderobi, it īpaši man kā sievietei, kurai patīk piedomāt, ko un kur kā velku. Vecā labā atziņa – mīli, lieto vai izmet!

„To, kas ir ārpusē, daudz grūtāk mainīt nekā to, kas ir iekšpusē.”

„..cilvēki, nodarbojoties ar seksu, zina, ka viņiem darīšana ar spēku, kas augstāko pakāpi sasniedz brīdī, kad zūd kontrole pār sevi. Mīlējoties mēs otram dodam atļauju saplūst ne tikai ar mūsu miesu, bet arī ar personību. Šajā aktā satiekas dzīves tīrie spēki, un tie nav mums pakļauti, tātad mēs nevaram noslēpt savu patieso būtību. Par sevi izveidotam tēlam vairs nav nozīmes. Vairs nav nozīmes kaut kādai maskarādei, asprātīgām atbildēm, prasmei saglabāt pašcieņu. Seksā apmānīt otru ir ārkārtīgi grūti, te visi ir tādi, kādi viņi ir patiesībā.”

„Nav pat no svara, vai tu raugi pēc gudrības vai pēc baudas, ko piedāvā seksa spēks; šī pieredze vienmēr ir pilnīga”.

„Nekas dzīvē nenotiek nejauši.”

„Nekad nepārstāj šaubīties. Kad pārstāsi šaubīties, uzskati, ka savā ceļā esi apstājusies. Un tad ierodas Dievs un visu nojauc, tas ir veids, kā Viņš kontrolē savus izredzētos. [..] nekad neļauj, ka šaubas paralīzē tavu rīcību. Ja kāds lēmums ir jāpieņem, tas ir jāpieņem, kaut arī neesi droša, ne pārliecināta, ka šis lēmums ir pareizs.”

„Nelabais mitinās sīkumos.”

„Raganu māksla ir tikai viens no veidiem, kā nonākt tuvāk Augstākai gudrībai – arī jebkura cita nodarbe iespēj to pašu, ja vien cilvēks darbam atdodas ar sirdi un dvēseli.”

Koelju savos darbos un arī „Bridā” filozofē par kopīgo informatīvo lauku jeb Pasaules dvēseli. Ja rodas jautājums, tad kaut kur ir arī atbilde. Runā arī par ciešanām, ka katrs mēs nosakām savu ciešanu mēru. Ja šis mērs paliek pilns, ciešanas izbeidzas. Lūk, arī atbilde, kā un vai var pārdzīvot tuva cilvēka aiziešanu.

„Atceries – taisnākais ceļš pie Dieva ir lūgšana. Otrs taisnākais ceļš ir prieks.”

„ .. ja divi vīrieši mīlēja vienu sievieti, daudz vēlamāks viņu starpā bija naids. Citādi viss varēja beigties ar to, ka viņai nepaliks neviens.”

„Nekad nekaunies! [..] Pieņem to, ko dzīve tev piedāvā, allaž pastiep roku un padzer no tasītes, kas nolikta tavā priekšā. Nogaršo visus vīnus – vienreiz pietiks tikai ar malciņu, citreiz vajadzēs veslu pudeli. [..] Labu vīnu spēj pazīt vien tas, kas ir baudījis sliktu.”

Lasot grāmatu, atskārtu, ka gadu pieredze, ceļojot pa dažādām pasaules valstīm, izbaudot karsējošos saules starus, auksto rīta rasu zālē, vīnu pie pusdienu galda, uguns liesmu deju kamīnā, tuksneša smiltis, sajūtot aukstos baltā akmens pakāpienus, kas ved uz desmitiem vai pat simtiem gadu vecu baznīcu, caur daiļdarba tekstu to visu var atsaukt atmiņā un sajust ķermeniski. Tāpat arī šķiršanās sāpes, kopā būšanas prieku, šaubas, nedrošība un dvēseles uzvaras gaviles sasniedzot iecerēto vai sajūtot gandarījumu par padarīto darbu.

„Es atcerēšos tevi visu mūžu, un tu atcerēsies mani. Tieši tāpat, kā mēs atceramies novakari, lietu logos un visas tās lietas, kas vienmēr ir mūsu tāpēc, ka tās nevar mums piederēt.”

Ja esi P.Koelju daiļrades fans, tad šī būtu tā grāmata, kas izlasāma un ierindojama mājas bibliotēkas plauktā līdztekus „Alķīmiķim”, „Portobello raganai”, „Maktub” u.c.