Termometra stabiņš pakāpies gandrīz līdz + 30 grādu atzīmei, un muzeju apmeklēšana šādā laikā ir drīzāk izņēmums nevis ierasta lieta. Taču izrādījās, ļoti aizraujošs un patīkamies pārsteigumiem bagāts pasākums. Sāksim kaut vai ar to, ka pagājušajā svētdienā pamatekspozīciju atjaunotajā Latvijas Nacionālās mākslas muzejā un Biržas namā varēja apskatīt par brīvu.
Pateicoties draugu uzaicinājumam uz puikas dzimšanas dienas svinībām, atklājām jaunu vietu aizraujošai nedēļas nogalei gan pieaugušajiem, gan bērniem. Beverīnas koka skulptūru parks un vairāki labirinti brīvā dabā 11km attālumā no Valmieras, braucot Valmieras-Smiltenes virzienā pa P-18 šoseju.
Man šis stāsts sākās agrā bērnībā, kad mēs ar tēva Žiguli braucām uz Rīgu pa tā saucamo Ostrovas šoseju. Kad mamma teica, ka drīz būs pagrieziens uz Rēzekni, es kārām acīm uzmanīgi pētīju kreiso ceļa malu, jo tur bija jāpavīd koši krāsotai skulptūrai - lapsa un dzērve. Pagājis paprāvs laiks. Par padomju laiku var lasīt kā tādu pasaku ar morāli. Šoruden nolēmām uzmeklēt šo skulptūru.
Turaidā nebijām bijuši kopš studiju laikiem (pēdējo reiz kādus desmit gadus atkaļ), taču šķiet, ka nekas nav mainījies. Tā pati Gūtmaņa ala, Dainu kalns, Turaidas pils, Turaidas rozes kaps, baznīca ar gaili torņa galā, takas, kas ved augšup un lejup, avotiņi u.tml. Šoreiz netipiskā gadalaikā – ziemā (4.decembrī), lai gan pakalni gandrīz sulīgi zaļi un kailos koku zaros gaudo vējš.
Augšējā atvērtajā skatu laukumā katrs var pētīt, uz kuru pusi skatoties var redzēt, piemēram, Latvijas mežus, vai arī, cik tālu no Munameģa atrodas Berlīne u.tml. Riia jeb Rīga ir 200 km attālumā no Munameģa.