Uz muzeju ne tikai Muzeju naktī

To uzzinājām tikai klātienē pie kases. Izrādās visiem apmeklētājiem pastāvīgās ekspozīcijas apskate katra mēneša pēdējā svētdienā ir bez maksas.

Latvijas Nacionālās mākslas muzejs

Nogaidījuši, kad norims ažiotāža un saruks līdz nullei interesentu rindas pie muzeja ārdurvīm, lai aplūkotu atjaunotās muzeja telpas, svētdien devāmies baudīt mākslu. Nu, un pie reizes arī ievērtēt telpas. Pamielojām acis ar latviešu vecmeistaru darbiem. Ar interesi aplūkojām jauno latviešu mākslinieku veikumu – gleznas un instalācijas, kas ekspozīcijā pasniegtas zem vārda “neoekspresionisms”.

Skarbi, tieši, ciniski mākslinieka Andra Brežes radītie mākslas darbi. Kādreiz studiju laikos izmēros pieticīgā pierakstu blociņā pārrakstīju viņa pārdrošos dzejas pantus. Likās, nu tur ir iekšas tā uzrakstīt. Toreiz es nezināju, ka Žebers ir Andra Brežes pseidonīms. Jaunākiem bloga lasītājiem paskaidrošu - toreiz vēl studenti konspektus veica ar roku pārrakstos veselus blāķus teksta. Bagātākie kopēja uz nocirsto koku pārstrādātām miesām. Toreiz – saldrūgtajos 90.-tajos.

Izstāžu zāles ejas galā, pašā centrā mākslinieka darbs “Zemes saimnieki” - divas masīvas skulptūras ar lāpstu un izkapti rokā. Abu darbarīku kāti veidoti no neona lampām, it kā dedzinātu saimnieku plaukstas. Turpat citātu kaste ar viedu atgādinājumu: “Nespļauj televizorā, no kura pats dzer”.

Kas muzejā patika:

- nu beidzot, beidzot Latvijā muzejā drīkst fotografēt, dalīties ar iespaidiem sociālajos tīklos un neviena nīgra tantiņa neaizrādīs, ka tu “zodz mākslu”;

- interaktīvie skārienjūtīgie ekrāni katrā izstāžu zālē ar pārskatāmu un viegli atrodamu informāciju par darbiem un māksliniekiem (gribas lasīt);

- laipns un smaidošs personāls, kurš rada iespaidu, ka gaida tevi ciemos šajā namā, paskaidro, izpalīdz, norāda, iesaka (turklāt visi – no ieejas biļešu pārdevējas līdz apsargam);

- baltā ceturtā stāva izstāžu zāle ar stikla grīdu un ekstremālām sajūtām, kad nedrošiem soļiem sper uz caurspīdīgās virsmas un noskaties uz klasiķu darbiem, kas novietoti kādus piecus sešus metrus zemāk klasiskā zālē ar koka parketu;

- virtuālās realitātes brilles – skats nākotnē (iespējams, tieši tā mēs pēc dažiem desmitiem gadu staigāsim un aplūkosim mākslas objektus virtuālajā vidē);

- kupolstāvs, bēniņi, mansards vai arī vēl viena vieta mākslinieciskai izpausmei – neticami tīrs, gaišs, pat sterils ar balti krāsotiem sijas baļķiem un balti krāsotām ķieģeļu sienām (izmēģinājām tikpat baltu darbu – putuplasta griešanu);

- jumta terase ar skatu uz būvju ziņā eklektisko un zaļo pilsētu;

- labi risinājumi – trīsdurvju zelta lifts, krāns it kā bez izlietnes, askētiski soli, kas ļauj atpūtināt kājas, bet nekādi nepiesaista skatu vai nenovērš no gleznām vai interjera.

Mākslas muzejs Rīgas Birža

Pēc pagaras pusdienu pauzes turpat klusajā centrā devāmies uz Vecrīgu, lai izstaigātu tā saukto Biržas namu. Ja pirmajā muzejā pārsteidza vieglums kādu ieguvusi senā ēka, tad šeit mūs sagaidīja tradicionālais masīvais iekārtojums. Asociācija ar Eiropas pilīm, kurām raksturīga greznība, snobisms, daudz zelta un masīvu dažādu krāsu marmora plākšņu.

Vācijas, Dānijas, Holandes porcelāns, Krievijas sudraba trauki, Eiropas mākslinieku darbi (pamatā 19.gs.), skulptūras. Uzmanību piesaistīja viena 19.gs. bronzas skulptūra (autors Žans Batists Karpo, Bakhante ar rozēm), kur meitene attēlota ar tik dzīvām emocijām, ka liekas viņa tūlīt tūlīt sakustēsies un telpā tiešām atskanēs viņas smiekli. Skulptūra iegūta no LPSR valsts drošības komitejas, izrakta kādā Mežaparka dārzā. Var iztēloties pat scenāriju, kad tās īpašnieki, bēgot uz ārzemēm un nevarot paņemt mākslas darbu līdzi, ieraka to piemājas dārzā, lai tā nenonāk “atbrīvotāju” rokās un netiek pārkausēta.

Tāpat interesanti bija aplūkot 19.gs. Baltijas dzimtu zīmoggredzenu kolekciju. Tā kā nākas, īstam saimniekam bija jābūt īstam zieģelim. Savukārt starp gleznām bija tādas, kuras varēja nodēvēt par aizpagājušā gadsimta 3D bildēm. Ziedu vainagi uz tumšā fona it kā veidoja izcilni, apjomīgu, gandrīz rokās satveramu. Turklāt pamanāmu, stāvot labu gabalu nostatu no pašas gleznas.

Pēc šāda rimta muzeju apmeklējuma sapratām, ka Muzeju nakts ir lielisks reklāmas formāts muzejiem, taču galīgi neproduktīvs ekspozīcijas iepazīšanai. Tāpat tipveida ekskursijas ar limitētu muzeju caurskrienamo laiku. Iespējams, gadi dara savu, bet gribas kaut ko labāk maz, bet jēgpilnu.