Gandrīz ziemīgā Turaida

Turaidā nebijām bijuši kopš studiju laikiem (pēdējo reiz kādus desmit gadus atkaļ), taču šķiet, ka nekas nav mainījies. Tā pati Gūtmaņa ala, Dainu kalns, Turaidas pils, Turaidas rozes kaps, baznīca ar gaili torņa galā, takas, kas ved augšup un lejup, avotiņi u.tml. Šoreiz netipiskā gadalaikā – ziemā (4.decembrī), lai gan pakalni gandrīz sulīgi zaļi un kailos koku zaros gaudo vējš.

Dainu kalns

Dainu kalns ir skulptūru dārzs Turaidas muzejrezervāta teritorijā veltīts latviešu folklorai. Tas tika izveidots 1985. gadā par godu tautasdziesmu krājējam un apkopotājam Krišjānim Baronam. Pastaigājoties pa slapjo un šajā gadalaikā slideno pakalnu, no kura var tālienē aplūkot arī Turaidas pili, var apskatīt tēlnieka Induļa Rankas veidotās 26 laukakmens skulptūras. Tām katrai ir savs nosaukums: Dziesmu tēvs, Veļu akmens, Šī saule, aizsaule, Spīdolas akmens u.c. 

Turaidas pils

Šo mūra pili sāka būvēt 1214. gadā Rīgas bīskapa Alberta vajadzībām. Iepriekš šajā pakalnā bijusi Turaidas lībiešu vadoņa Kaupo koka pils, kura kauju laikā tika nodedzināta. Kopš 17.gs. pilī saimniekoja gan zviedri, gan vācu muižnieki. Pēc ugunsgrēka 1776. gadā to vairs neatjaunoja un laika gaitā pils nonāca drupu stāvoklī.

Ne velti pils kompleksa Lielā pusapaļā torņa galu rotā gadskaitlis 1976, jo kopš šī gada arheologa Jāņa Graudoņa vadībā 25 gadus tika veikta regulāra un vispusīga pils arheoloģiskā izpēte, kuras laikā iegūtā informācija izmantota ēku restaurācijai un rekonstrukcijai.

Turaidas rozes kaps

Par Turaidas rozi sauc 19 gadīgu meiteni Maiju, kas 1620.gadā labprātīgi izvēlējās nāvi nevis zaudēja savu godu. Tās kaps atrodas pie dižas liepas, kas aug pie Turaidas baznīcas. Liepa gadu gaitā ir vairakkārt sašķelta, tāpēc mūsdienās tās pamata stumbrs iekonservēts.

Turaidas rozes leģenda

Leģenda par Turaidas rozes likteni vēsta, ka tas noticis 17.gs. zviedru laikos. Rakstveža Greifa ģimenē adoptētā un izaudzinātā Maija bija izaugusi par daiļu jaunavu. Gaujas pretējā krastā – Siguldas pilī – dzīvoja viņas līgavainis – dārznieks Viktors Heils. Vakaros viņi satikās pie Gūtmaņa alas. Tajā laikā pilī dienēja divi poļu armijas dezertieri – Jakubovskis un Skudrics. Jakubovskis iekāroja Maiju un vēlējās viņu precēt, taču meitene bildinājumu noraidīja. Tas Jakubovski tā saniknoja, ka viņš nolēma iegūt meiteni ar varu. Viņš aizsūtīja Skudricu it kā Viktora uzdevumā pie Maijas, lai viņa atnāktu ierastajā tikšanās vietā , bet neierastā laikā. Kad Maija atnāca un saprata, ka ir lamatās, viņa nolēma labāk mirt, nekā tikt apkaunota.

Meitenei ap kaklu bija sarkans zīda lakatiņš, ko bija dāvinājis viņas līgavainis, tādēļ viņa teica Jakubovskim, ka šim lakatiņam piemīt burvju spējas – tā nēsātājs tiek pasargāts no zobena cirtieniem, un aicināja to pārbaudīt. Jakubovskis sākumā vilcinājās, bet tad cirta no visa spēka un meitenes galva ripoja. Jakubovskis, šausmu pārņemts par izdarīto, aizskrēja uz mežu un pakārās. Pievakarē Heils atrada Maiju alā nogalinātu un steidzās uz Turaidu pēc palīdzības. Pie alas tika atrasts Viktora cirvītis asinīs. Tiesa notika Turaidas pilī un tā lēma, ka slepkava ir Viktors un viņu notiesāja uz nāvi. Notikumu gaitu mainīja Skudrics, kurš bija sekojis Jakubovskim un visu redzējis. Viņš tiesai pastāstīja, kas bija noticis īstenībā un Viktors tika attaisnots, bet meitene apglabāta kapsētā pie Turaidas baznīcas.