Svētdienas pēcpusdienā kopā ar draugiem nolēmām izmest loku pa Vidzemi un iegriezties divos sen nolūkotos objektos. Šoreiz uz Amatas novadu netālu no Cēsīm, kā sacīt jāsaka, uz seno latgaļu zemi. Iespējams iedvesmošu kādu nākamajās brīvdienās sēsties automašīnā un doties paceļot tepat pa Latviju.
Pētot vecās fotogrāfiju pastkartītes, pamanīju, ka visamizantākās sanākušas tieši ar dzīvniekiem, kuriem tiek piedēvētas cilvēciskas īpašības vai kuri neviļus atdarina mūs, tādējādi ļaujot mums paskatīties uz sevi no malas. Tad nu tā googlējot nejauši uzdūros uz virkni interesantiem faktiem par dzīvniekiem, kurus iepriekš nebiju zinājusi. Iespējams, arī Tev būs kāds atklājums.
Domājams Lieldienu zaķa (agrāk truša) pirmsākumi rodami seno ģermāņu tradīcijās un uzskatos par pavasara saulgriežiem. Leģenda par Lieldienu zaķi pirmo reizi Eiropā dokumentēta jau 16.gadsimtā, taču konkrēts avots nav zināms. Vieta, kur Lieldienu zaķi bija sastopami vairumā ir Vācijas pilsēta Minhene, kur par godu viņiem 1991.gadā tika dibināts Lieldienu zaķu muzejs.
Stāsts par kādu Lielbritānijā dzīvojošu ģimeni. Par māsas un brāļa attiecībām, par māti un tēvu, par tēva māsu un par gadījuma cilvēkiem, daži no kuriem kļuva par ģimenes draugiem, par cilvēku vājībām un tieksmi dzīvot labāk. Stāsts sākas sešdesmitajos gados un turpinās līdz stāsta varone Ella kļūst apmēram 30 gadus veca.
Kārstā vilna pateicīgs materiāls, lai no tā, līdzīgi mālam vai citam tikpat padevīgam materiālam, varētu izveidot jebkuras formas mīļlietiņas. Šoreiz sausās filcēšanas tehnikā veidoju raženu trusi ar nozīmi, par kuru pastāstīšu tuvākajā laikā, lai saglabātos neliela intriga.
Brauciens uz Vecumniekiem nesa daudz interesantu atklājumu un patīkamu pārsteigumu. Sākotnēji gala mērķis tika izvēlēts tikai viens – Trušu pilsētiņa, taču beigās sanāca pabūt veselās trīs vietās.
Šodien Dabas muzeja 2.stāvā apmeklējām no 24. līdz 28.februārim atvērto ikgadējo trušu un citu mājas mīluļu izstādi, kuru organizēja Latvijas sīkdzīvnieku audzētāju biedrību „Trusis un citi". Apskatījām, sabildējām un safilmējām visus izstādes subjektus, šeit ieskats pasākumā.
Kad Feniķieši (vieni no pirmajiem Spānijas iemītniekiem) ienāca Spānijā, trušu esot bijis tik daudz, ka šo zemi nosaukuši par „Isephanim” (I-shephan-im), kas Feniķiešu valodā nozīmē „Trušu krasts”.