Kad dievs bija trusis

Grāmatas autore – Sāra Vinmane (Sarah Winman), par kuru internetā atrodami visnotaļ skopi fakti, ir dzimusi 1964. gadā, Lielbritānijā. Pēc nodarbošanās – aktrise, un 2011. gadā sarakstīja (pagaidām) vienīgo grāmatu – "Kad dievs bija trusis", kura brīnumainā kārtā kļuva populāra 16 valstīs un ieguvusi vairākas prestižas balvas. Grāmatu tulkoja Silvija Brice un tulkojums sanāca patiesi baudāms. Gatavojot šo rakstu iemetu aci arī angļu versijā un sev par prieku atpazinu to pašu sajūtu un emocijas, ko lasot latviešu valodā.

"Kad dievs bija trusis" ir stāsts par kādu Lielbritānijā dzīvojošu ģimeni. Par māsas un brāļa attiecībām, par māti un tēvu, par tēva māsu un par gadījuma cilvēkiem, daži no kuriem kļuva par ģimenes draugiem, par cilvēku vājībām un tieksmi dzīvot labāk. Stāsts sākas sešdesmitajos gados un turpinās līdz stāsta varone Ella kļūst apmēram 30 gadus veca.

Kāpēc trusis un kāpēc dievs?

Iespējams, daudziem radās šāds jautājums ieraugot Zvaigzne ABC grāmatu plauktā šo grāmatu. Patiesībā, atbilde ir vienkārša un autore, neliek lasītājam lieki mocīties neziņā, to izskaidro pirmajās lappusēs. Notikumi risinās Anglijā, sešdesmitajos gados. Ellas māte, zaudējusi abus vecākus autokatastrofā, grimst grūtsirdībā un depresijā. Kā vēlāk noskaidrojas, bauda simpātijas pret vīra māsu, aktrisi un lesbieti. Tēvs, pēc profesijas advokāts, kurš ne pārāk apmierināts ar darbavietu, bet, kura nodrošina ģimeni ar iztikas līdzekļiem. Izņemot īpatnējo dzīves uztveri un reliģijas lomu tajā, apmāts ar domu vinnēt totalizatorā. Brālis, izrādījās, ir gejs. Ella, lai arī apmeklē skolu (ar kristīgo ievirzi), tomēr izveidot draudzīgas attiecības meitenei pagalam nevedas un, meklējot draugu ārpus ierastā ģimenes loka, sadraudzējas ar kaimiņos mītošu večuku, ebreju Ābrahāmu Golānu. Sapinusies dzīves jēgas meklējumu pavedienos, Ella kļūst nomākta, un laiku pa laikam uzdodama vecākiem jautājumus par Dieva mīlestību, dara tos bažīgus. Brālis Džo, kurš visu viņas mūžu paliks uzticības persona, uzzina faktu, ka vecais misters Golāns māsu seksuāli izmantojis un nolemj rīkoties uzdāvinot „piemērotāku draugu” – trusi, kuru Ella bez ilgas minstināšanās nosauc par dievu.

Ella visu savu mūžu aug bezrūpībā, vecāku, brāļa un ģimenes draugu ieredzēta un mīlēta. Arī tad, kad tēvam piepildījās mūža sapnis un viņš vinnēja totalizatorā, iegūstot pietiekami daudz naudas, lai varētu pārvākties uz pavisam citu dzīvesvietu un iegādāties plašāku mājokli, Ella varēja turpināt baudīt dzīvi, darot lietas, kuras tai sagādāja prieku, ignorējot un pametot novārtā tās, kuras nesagādāja, kā piemēram, skolu. Savā mikropasaulē Ellai bija vien daži tuvi cilvēki, un pārvācoties uz jaunu dzīvesvietu nācās šķirties no mazliet dīvainās, tomēr draudzenes – Dženijas Penijas.

Dzīves līkloči, kad Ella jau bija pilngadīga, saveda kopā ar senu (un vienīgo) draudzeni Dženiju Peniju, kura savos divdesmit jau paspēja „sagāzt podus” un par slepkavību nokļūt cietumā. Liktenis izspēlēja arī ļaunu kārti, uz laiku atņemot brāli. Dienā, kad tika sagrauti Ņujorkas dvīņu torņi, kuros Džo atradās birojs, iepriekšējā vakarā, kādā Ņujorkas parkā tika smagi piekauts. Kā rezultātā Džo zaudēja atmiņu. Taču Ellai izdevās atrast brāli, lai arī amnēzijas izdzēsto atmiņu rezultātā, Džo bija kļuvis pavisam svešs.

Tā labā ziņa, ka stāsta beigas ir laimīgas, cik nu laimīgas tās varēja būt, ņemot vērā elpu stindzinošos notikumus. Patiesībā, stāsts ir par to, ka gan lielāki, gan mazāki dzīves satricinājumi atstāj nospiedumus gan uz savstarpējām attiecībām, gan uz vidi, kādu to redzējām pirms un redzam pēc tiem. Par to, ka labas lietas mēdz notikt ar sliktiem cilvēkiem un sliktas – ar labiem. Par dzīves mērķi un tās jēgu.