No kurienes Lieldienu zaķis?

Domājams Lieldienu zaķa (agrāk truša) pirmsākumi rodami seno ģermāņu tradīcijās un uzskatos par pavasara saulgriežiem. Ģermāņu pavasara dievietes Ostaras pavadonis bija trusis, kas simboliski atspoguļoja auglību.

Leģenda par Lieldienu zaķi pirmo reizi Eiropā dokumentēta jau 16.gadsimtā, taču konkrēts avots nav zināms. Savukārt 1680.gadā publicētais stāsts, kur figurēja šis omulīgais dzīvnieciņš, skaidri vēstīja, ka zaķis ir olu nesējs un slēpējs dārzā. Viņa ierašanos bērni gaidīja ar tikpat lielu nepacietību kā Ziemassvētku vecīša ierašanos.

18.gs. vācu ieceļotāji Amerikā atnesa līdzi šo leģendu, kas pārvētās tradīcijā izgatavot un Lieldienās  dāvināt bērniem marcipāna zaķu figūriņas. Vēlāk zaķus sāka gatavot arī no šokolādes.

Vieta, kur Lieldienu zaķi bija sastopami vairumā  ir Vācijas pilsēta Minhene, kur par godu viņiem 1991.gadā tika dibināts Lieldienu zaķu muzejs. Kolekcionāra Manfreda Klauda kolekcija, kas pārsniedz 1000 eksponātu, ierakstīta Ginesa grāmatā. Te bija apskatāmas koka, porcelāna, keramikas, lupatu, vaska, cukura un citu materiālu zaķu figūriņas. Diemžēl piecus gadus pēc paša kolekcionāra nāves (2005.gadā) muzejs tika slēgts.