Ir sapņi, kurus mēs vienkārši neatceramies, un pat aplami apgalvojam, ka šonakt es nesapņoju. Sapņo visi cilvēki, pat aklie, kas dienas laikā neredz nedz konkrētus tēlus, nedz krāsas. Taču ir sapņi, kas mūs pārsteidz, nobaida, aizkustina un, neskatoties uz to, cik tu esi māņticīgs vai nē, liek nākamajā dienā meklēt rokā sapņu tulku vai visdrīzāk google.com meklētājā tādu centies uziet.
Skaidrības labad, jāteic, ka šis raksts un šīs pārdomas radās izlasot vienu no daudzām Osho grāmatām – „Prieks – laime tevī”. Ja dzenaties pēc laimes, skaidrs ir viens: jūs to nekad negūsiet. Laimes vienmēr ir blakus parādība. Tas nav tiekšanās rezultāts. Tā notiek, kad jūs par to pat nedomājat.
Tā nu es iedomājos par cilvēciņiem, kuri vienmēr ir ar kaut ko neapmierināti vai kuriem visu laiku „nesanāk”. Bieži vien šie ļaudis saprot, ka tā nevar un kaut kas jāmaina, bet dara to negribīgi vai arī ja pārmaiņas ir notikušas pēc kāda laika neapmierinātība ir atpakaļ.
Dalī dzīve līdzinājās teātrim, performancei, bezgalīgai zemapziņas plūsmas citēšanai. Viņam vai pareizāk sakot viņiem – Dalī un viņa mūzai Galai – vajadzēja skandālu.