Interesanti fakti par sapņiem un to skaidrojumu

Ir sapņi, kurus mēs vienkārši neatceramies, un pat aplami apgalvojam, ka šonakt es nesapņoju. Sapņo visi cilvēki, pat aklie, kas dienas laikā neredz nedz konkrētus tēlus, nedz krāsas. Taču ir sapņi, kas mūs pārsteidz, nobaida, aizkustina un, neskatoties uz to, cik tu esi māņticīgs vai nē, liek nākamajā dienā meklēt rokā sapņu tulku vai visdrīzāk google.com meklētājā tādu centies uziet.

 
Foto no (avots)

No vienas puses tā ir pozitīva lieta, jo centies sevi un savas vīzijas izzināt, labāk iepazīt savu smadzeņu podu, kas tur īsti vārās. Varbūt tādā veidā pat atrodi risinājumu kādai sen iesīkstējušai problēmai, jo ne velti zinātnieki apgalvo, kad cilvēka ķermenis atpūšas, viņa smadzeņu darbība aktivizējas divtik. Interesanti, pat ir pētījumi, ka sadedzināto kaloriju daudzums guļot sapņošanas fāzē ir lielāks, nekā pavadot nomodā sēžot pie televizora. Iespējams, ka sapnis norāda uz problēmas cēloni vai parāda atrisinājuma pavedienu.

No otras puses, kad sapņu pētīšanai līdz mūsdienām pāri gājušas daudz un dažādas teorijas kā psihoanalīze, Z.Freida un K.G.Junga sapņu skaidrojumi, var apgalvot, ka visas tā saucamās sapņu skaidrojošās vārdnīcas ir pilnīgas muļķības. Katra cilvēka sapnis ir dziļi subjektīvs. Viena un tā pati vīzija, priekšmets vai situācija vienam nozīmē, piemēram, nelaimi vēstošu – slimību, zaudējumu vai tamlīdzīgi, citam tās ir tikai pārmaiņas dzīvē, kas galu galā atnes kaut ko labu un sengaidītu.

Lai vai kā, sapnis joprojām ir līdz galam neizpētīta teritorija, kas vienmēr vilinājusi pētniekus, zinātniekus, psihologus, astrologus, dziedniekus un katru no mums. Kā nu ne, ja sanāk, ka vismaz trešo daļu savas dzīves pavadām sapnī.

Mēģinājums iztulkot un kaut kādā veidā sistematizēt (to gan cilvēkam gaužām patīk darīt) sapņus bija mūsu ēras 2. gs. , kad grieķu filozofs Artemidors (Ἀρτεμίδωρος ο Δαλδιανός) uzrakstīja grāmatu ‘’Oneirokritika’’ 5 sējumos. Viņš apkopoja vairāk kā 3000 sapņu skaidrojumu. Pirmais šīs grāmatas izdevums iznāca grieķu valodā Venēcijā 1518.gadā, vēlāk tika tulkots un pārizdots latīniski.

 

1518.gada ‘’Oneirokritika’’ izdevums & latīņu izdevums

Jau pirms Artemidora un jau p.m.ē. bijušas rakstiskas liecības par sapņu tulkošanu, taču ‘’Oneirokritikā’’ autors neaprobežojās ar tā laika sabiedrībā sastopamo lietu vai parādību parādīšanos sapnī. Viņš ievāca informāciju un pielāgoja to sapņotājam pēc tā nodarbošanās, dzīves veida, sabiedriskā slāņa, arī dzimuma. Ne velti arī mūsdienās tiek runāts par vīriešu un sieviešu sapņu pamatotām atšķirībām.

Oneiros – sengr. „sapnis” un no šī nosaukuma cēlies arī zinātnes, kas pēta sapņus, nosaukums – oneiroloģija. Papētot avotus latviešu valodā, par to gandrīz nulle, atšķirībā no angļu un krievu valodā sarakstītā. Tas nu īsumā. Oneiroloģija saista sapņošanas procesu, kas sastāv no atsevišķiem tā saucamā „ātrā miega” posmiem (tie ilgst aptuveni 20 minūtes un atkārtojas ik pēc vienas, divām stundām), ar ātro acu kustību zem plakstiņiem. Tā ka, vērojot aizmigušo, var viegli pateikt, kad viņš redz sapni. Turklāt cilvēkam sapņa fāzē paātrinās pulss un elpošana kļūst nevienmērīga. Notiek arī ķermeņa pilnīga paralīze, sastingšana.

 

Miega stadijas (avots) & Dalī glezna „Sapnis, ko izraisīja bites lidojums ap granātābolu, sekundi pirms pamošanās” (1944)

Pēdējo sajūtu ir izdevies noķert, sajust domājams daudziem cilvēkiem (vismaz esmu jutusi uz savas ādas un daži draugi man ir atzinušies, stāstījuši par to). Brīdī, kad „ātrā miega” periodā kaut kas (troksnis, pieskāriens u.tml.) negaudot uzmodina, tad prāts it kā pamostas, bet ķermenis vēl ir paralizēts. Jāsaka, reāli var nobaidīties.

Mistiķi šo paralīzi mēdz dēvēt arī par mazo ķermeņa nāvi, kad cilvēks it kā balansē starp šo un citu pasauli. Turklāt pēdējos gadus, kad parādījušās jaunas spekulācijas par realitātes izpratni līdz ar filmām „Matrix”(1999), „Inception” (2010) u.c., tad sapnis un pamošanās iegūst jaunu jēgu. Tiek uzdoti provokatoriski jautājumi – vai mūsu ierastā realitāte nav tikai viens no sapņa līmeņiem?

Tad beidzot cilvēks nonāk pie jautājuma par apzinātiem sapņiem un sapņu kontrolēšanas (tā arī viena no lietām, ko cilvēkam nu ļoti patīk darīt). Atceros mana mamma stāstīja, ka padomju laikos viņas studiju gadus (tie bija 70.gadi) Rīgā tikai veikti eksperimenti, kad tikai aicināti studenti uz laboratoriju gulēt un viņu miega process tika pētīts, kā arī runāja par zināšanu un svešvalodu apguvi miega stāvoklī. Interesanti, vai tagad kaut kādi līdzīgi pētījumi notiek?

Neesmu pārliecināta, ka apzināta sapņa ietekmēšana ir laba lieta, kaut gan var sniegt cilvēka reālajā dzīvē pozitīvus rezultātus. Drīzāk piekrītu ierosinājumam fiksēt, pierakstīt savus sapņus, tādā veidā tos labāk izprotot un varbūt pat atklājot zināmas epizodes, kas nemitīgi atkārtojas un norāda uz kaut ko būtisku cilvēka dzīvē.