Būt laimīgam…

Skaidrības labad, jāteic, ka šis raksts un šīs pārdomas radās izlasot vienu no daudzām Osho grāmatām – „Prieks – laime tevī”.

Klasiskā baznīcas mācība uzskata, ka cilvēks atrodoties uz zemes ir pakļauts ciešanām. Tas ir viņa krusts kā izpirkums par grēkiem. Ja labi uzvedīsies šai pasaulē, iespējams, mantosi svētlaimi nokļūstot paradīzē. Visi baznīcas svētie bija cietēji – gan trūkuma, gan bada. Tiesa gan bija tiem arī bagātība – prāta apskaidrība. Lielākoties, svētie ir atteikušies no jebkura veida pieķeršanās kādam cilvēkam, arī ģimene netika veidota. Tiesa gan, šis ierobežojums neattiecas uz „parastajiem” ticīgajiem.

Laimīgs ticīgais acīmredzot ir tāds, kurš izprot un dzīvo saskaņā ar Dieva un baznīcas likumiem, nekrāj bagātību, pieticīgs savās vēlmēs, strādīgs un ir izpalīdzīgs, godā tēvu un māti, neaizmirst par desmito tiesu. Savs Es un Ego ir sekundārs. Jebkura iegriba un iekārojums, mantrausība un ambīcijas ir nosodāmas. Savu Es iepazīst lūgšanā.

 Ir alternatīva. Negaidot uz aizkapa dzīvi un iespējamo nokļūšanu paradīzē, var pievērsties sevis izzināšanā un tā vienkārši - ņemt un palikt laimīgam. Šādu filozofiju nes budisms, tai skaitā arī Osho mācība. Budismā netiek noliegtas, bet gan tie izprastas un apzinātas savas vēlmes, bailes, prieks, skumjas, garlaicība. Mērķis ir no Es kļūt par ne-Es, saplūst ar Visumu. To var izdarīt – ne gluži atsakoties, bet uzlūkojot kā mazsvarīgu visu materiālo. Atsakoties no ambīcijām, vēlmes uzvarēt, kaut ko panākt. Pagātne pieder pagātnei, nākotne – nākotnei. Viss, kas notiek ar tevi, ir šeit un tagad. Izbaudi mirkli!

Nezinu īsti vai tas attiecas arī uz budismu, bet Osho mācība aicina atteikties arī no mākslīgi veidotām sistēmām, struktūrām, principiem. Pie šīm struktūrām pieder arī ģimenes institūcija, nemaz nerunājot par bērniem.

Z.Freids pētot tūkstošiem cilvēku, novēroja prātus ar novirzēm, traucējumiem un nāca pie slēdziena, ka laime ir izdomājums: cilvēks nevar būt laimīgs. Mēs tikai varam padarīt dzīvi mazliet ērtāku, un tas ir viss. Mēs tikai varam papūlēties, lai nelaimju būt mazāk. Z.Freids nebija pesimists, bet vērodams tūkstošiem cilvēku, viņš apzinājās, ka cilvēks ir tā veidots, ka viņā ir mehānisms, kurš rada nelaimīgu būtni. Budam līdzīgos Z.Freids uzskatīja par „vēlamā pieņemšanu par esošo”.

Pārlasot dažu psihologu apcerējumus par tēmu (gan vietējos, gan ārzemju), nākas secināt, ka tie ir līdzīgāki budismam nekā kristietībai. Laimes formula ir vienkārša – būt šeit un tagad. Nerakņāties pagātnē un pārlieku neaizrauties ar nākotnes modelēšanu. Būt atbildīgam par saviem lēmumiem, dzīvos savu dzīvi, realizēt savus mērķus. Var jau būt, ka formula arī ir vienkārša, taču realizēt to dzīve ir visnotaļ sarežģīti. Nu, kuram gan nepatīk pafantazēt par jauko nākotni?!

Vēl ir V.Zelands ar savu Trans sērfinga teoriju, kura nav īpašā pretrunā ar budismu, bet laimes formulu papildina ar tādu terminu kā dzīvošanu iedomātajā vidē, jeb realitātē. Tiesa gan, arī šeit nav viss tik vienkārši kā varētu likties – tā nav vis vienkārša dzīvošana fantāzijās, bet gan nešaubīga noticēšana šai fantāzijai. Tā, it kā šī fantāzija jau ir reāla.

Ja dzenaties pēc laimes, skaidrs ir viens: jūs to nekad negūsiet. Laimes vienmēr ir blakus parādība. Tas nav tiekšanās rezultāts. Tā notiek, kad jūs par to pat nedomājat.