Nepārvaramā tieksme...
Tā nu es iedomājos par cilvēciņiem, kuri vienmēr ir ar kaut ko neapmierināti vai kuriem visu laiku „nesanāk”. Bieži vien šie ļaudis saprot, ka tā nevar un kaut kas jāmaina, bet dara to negribīgi vai arī ja pārmaiņas ir notikušas pēc kāda laika neapmierinātība ir atpakaļ.
Kā preambulu šīm pārdomām vēlos citēt kādu Z.Freida atziņu, ko viņš ietērpis 1920. gadā esejā – „Viņpus baudas principa” (ang. Beyond the Pleasure Principle). Šajā esejā Z.Freids apraksta kādu savu vērojumu par kādu 36 mēnešus vecu puiku, kurš bieži atkārtoja kādu ieradumu, proti, meta prom koka spoli (rotaļlietu) un kad spole bija prom – raudāja un pārdzīvoja. Z.Freids to interpretēja kā spēli, kurā bērns mācās sadzīvot ar zaudējumu un ņemt virsroku pār šīm jūtām.
Kad puika paaugās, viņa tēvs bija frontē un Z.Freids novēroja kādu citu ieradumu, proti, puika meta rotaļlietu dusmīgi izkliedzot – ej uz fronti.
Vispārinot teoriju par „atkārojušos apsēstību” (ang. Repetition Compulsion), Z.Freids secināja, ka ego konflikta rezultātā rodas vēlme izcel un atkārtot atmiņas, kas bijušas apspiestas, tādā veidā gūstot virsroku par tām.
Tā nu es iedomājos par cilvēciņiem, kuri vienmēr ir ar kaut ko neapmierināti vai kuriem visu laiku „nesanāk”. Bieži vien šie ļaudis saprot, ka tā nevar un kaut kas jāmaina, bet dara to negribīgi vai arī ja pārmaiņas ir notikušas pēc kāda laika neapmierinātība ir atpakaļ. Atkal slikts darba kolēģis, priekšnieks. Atkal jauniegādātajai auto ir kāda vaina. Bet! Kas ir ne mazāk dīvaini – šie cilvēki nesaprot, ka katru nākamo izvēli jeb nodarbi viņi izvēlās un dara precīzi pēc tādas pašas shēmas, kā iepriekšējo. Un atkal kreņķi un asaras un ... vienaldzība.
Dīvaini, ka ir vīrieši (sievietes), kuri izvēlas partneri, pēc kāda laika šī partnere viņu acīs zaudē „pievienoto vērtību”. Pamet. Meklē nākamo un atkal gaužas, ka arī šai, nākami pēc kāda laika ir pazudusi pievienotā vērtība. Un atkal meklē, atrod, pamet. Un visas sievietes (vīrieši) ir cūkas.
No Radio SWH reklāmas – „Ir cilvēki kam nesanāk. Un labi vien ir, ka nesanāk”. Stāsts par cilvēkiem, kas ķeras klāt lietām, kuras drīzāk sabojā nekā salabo. Bet, vienalga, ķeras klāt citām, sačakarē, pamet vai negribīgi izmoka līdz kaut kādai stadijai un atkal ķeras nākamai lietai un tā bez gala. Acīmredzot pārdzīvo, bet, cenšoties to neizrādīt, aizbildinās – nav ko lieki uztraukties un stresot.
Nekad neesmu sapratis, vai tiešām šie cilvēki nav aizdomājušies, varbūt pamēģināt padarīt ko citu vai vismaz - savādāk?
Meklējot atbildi uz raksta finālo jautājumu, pēc savām domām uzdrīkstēšos pateikt, ka šādi cilvēki tiešām neaizdomājās pamēģināt ko citu. Tīri medicīniski - tāda ir tā neiroze (nurse), tīri sadzīviski - tāda ir to cilvēku dzīves shēma, viņu izvēle. Mēs visi izvēlamies sev tīkamo vidi, kur gūstam baudu sev piemērotākā veidā. Pat ja citiem tā bauda liekas slima.
manuprāt aizdomājas, bet talants izdomāt kā izmainīt kaut ko, šķiet piemīt tikai retajam :)
un principā, vienmēr vieglāk ir pateikt - nesanāca un nedarīt neko tālāk. vai tad ne?
Kamēr riktīgi ar grābekli pa galvu nedabūs, ies pa to pašu ceļu. Neapzināta pašiznīcināšanās.(worry)(worry)(worry)
Cilvēkam ir grūti mainīt to,ko viņš neapzinās.
Pie kam neapmierinātībai bieži ir ar rīcību tieši nesaistīti iemesli,piemēram, dziļi ieēdušies kompleksi,vecāku/sabiedrības uzspiestas stigmas,kas cilvēkam neļauj dzīvot saskaņā ar savu būtību. Protams,arī pašanalīzes trūkums,kas neļauj apzināties problēmu.
Un tas,kā raksta autors baro pats savu ego ar viedu kritiku,tā vietā, lai iedziļinātos cilvēku motīvos-tas vienkārši kretinē