Ko es domāju par tēva dienu

Šodien Latvijā jau piekto gadu pēc kārtas svin Tēva dienu, tādējādi godinot tēva lomu ģimenē un sabiedrībā. "Tēva dienas mērķis ir popularizēt ideju, ka vīrietim kā tēvam ir jābūt gandarītam un lepnam par savu ģimeni un bērniem", norāda nevis kāds sabiedrība mīlēts vai pazīstams cilvēks un kuplas ģimenes tēvs, bet gan tā skan Labklājības ministrijas bezpersonisks paziņojums.

Ģimene ir tā mazā šūniņa, kurā akumulējas un veidojas tradīcijas, vērtība un valstiskās piederības apziņa. Ģimene - reizē ir arī vieta un vide, kur visi tās locekļi var smelties atbalstu, saņemt padomu, priecāties svētkos un kopā pārdzīvot dzīves bēdīgākus brīžus.

Runāt par ģimeni ir vienmēr bijis sensitīvs temats. Gan tamdēļ, ka Rietumu vērtības sašķobīja tradicionālo izpratni par mātes un tēva lomu (jēdziens māte un tēvs tiek aizstāts ar "vecāki", ar to paredzot, ka vecāki var būt arī viena dzimuma), gan tamdēļ, ka notiekošais ģimenē reti kad tiek iznests uz āru un kāda tās locekļa iztrūkums dziļi emocionālā plāksnē piešķir nepilnvērtīgu attīstības virzību.

Pēc statistika datiem Latvijā 35.1% bērnu aug nepilnajās ģimenēs. Ģimenēs, kur bērni savu tēvu, iespējams, pat nekad nav redzējuši. Uzsverot viena ģimenes locekļa lomu, netiek noniecināta cita ģimenes locekļa loma, bet gadījumos, kad tiek izcelta tāda ģimenes locekļa loma, kurš kāda iemesla dēļ vairs nav ģimenes sastāvdaļa, tiek radīts emocionāls pārdzīvojums atlikušiem ģimenes locekļiem, īpaši jau bērniem.

Šķiet,  tēva dienu ieceres autori pārāk infantili un tuvredzīgi raugās uz iemesliem, kāpēc tēvs varētu nebūt ģimenē.  Iespējams, šis tēvs ir atradis citu ģimeni, dzīvo ar citu sievieti, pārdzīvojis jaunības trakumu un esošā ģimene ir kļuvusi par šauru, sieviete vai vīrietis garīgi attīstījušies dažādi un, nu, nonākuši pie atziņas, ka viņiem ir maz kā kopīga vai arī gluži vienkārši tēvs ir pāragri aizgājis. Katrā ziņā, vide kurā "tēvs" jutās labi, ir sadragāta un grūti iedomāties tādus mehānismus, lai piespiestu tēvu atgriezties atpakaļ ģimenē. Protams, no emocionālās atšķirtības līdz lēmumam atstāt ģimeni paiet laiks. Tas ir laiks, kurā var cerēt, ka abi būs gana attapīgi, lai laicīgi sāktu ģimenes sašķelšanos saglābt. Pie nosacījuma, ka abi saprot problēmas nopietnību, to atzīst un gatavi risināt.

Taču realitātē uz "tēva dienas" pasākumiem tiek aicinātas stipras, nesašķeltas ģimenes, uzsverot gluži dabisko ģimenes simbiozi, nevis pievēršot uzmanību ģimeņu atšķirtības problēmai. Faktiski, ģimenes, kurām nav ne mazākā priekšstata, ko nozīmē mātei vienai pašai audzināt bērnus vai ko nozīmē bērnam augt nepilnajā ģimenē. Rezultātā sanāk tāda kā paņirgšanās par tām ģimenēm, kurām šinī dzīvē paveicies mazāk.

Iztēlojieties zīmēšanas stundu pamatskolā. Skolotāja paziņo, ka šodien zīmēsim savu tēti. Daļa tūlīt ķeras pie otiņām un krāsām, bet trešā daļa, iegrimuši pārdomās, skatās pa logu, jo viņi nezina, ko zīmēt un kā no šīs situācijas iziet...

Vērts pieminēt kādu diena.lv interneta vietnes komentāru:

Krievu laikā katru svētdienu svinēja profesionālos svētkus - slaucēju, vērpēju, kalēju...dienas. Bet ražošana izzuda, laiki mainās, modē nākušas atzīmēt radniecības pakāpes. Tikai nevajag apstāties pie sasniegtā! Neatzīmēti piemirsti vecvecāki, brāļi, māsas pusbrāļi znoti, māsīcas, krustmātes .... lai katrai svētdienai sava!