Lietderīga laika pavadīšana

Kādu vakaru ieslīgu pārdomās par tēmu  „lietderīga laika pavadīšana”. Nevarētu teikt, ka šādu vārdu salikumu būtu dzirdējis pirmo reizi, bet nekad tā līdz vīlītei netiku iedomājies par šī vārdu kalambūra nozīmi, kā arī par to, ko īsti nozīmē laiku pavadīt lietderīgi. Lietderīgi kam? Sev? Sev jebkurš pavadītais laiks būs pavadīts lietderīgi. Cits stāsts varbūt ir, ja laiku pavada nevis savās, bet kāda citās interesēs, negūstot no tā nedz labumu, nedz gandarījumu.

Ieskatam, kā tad īsti laiku var pavadīt:

1. Lasīt grāmatu.
2. Skatīties TV.
3. Spēlēt datorspēles.
4. Dirnēt sociālos tīkos, čatā vai ircā.
5. Ēst vai gatavot ēst.
6. Dzert. Krogā vai vienam pašam mājās.
7. Pavadīt laiku ar bērniem (saviem vai svešiem).
8. Nodoties kolekcionēšanas priekam.
9. Adīt, tamborēt, filcēt, izšūt.
10. Strādāt. Daudz un smagi strādāt. Strādāt virsstundas.
11. Sportot vai dejot.
12. Gulēt.

Kā redzams, dažas nodarbes prasa piepūli, dažas ne. Praktiski visas vērstas uz savu interešu vai iegribu apmierināšanu, tātad rada gandarījumu. Aplūkojot sarakstu bez īpašiem aizspriedumiem, grūti saprast ar ko grāmatas lasīšana no datorspēļu spēlēšanas būtu atšķirīga vai pārāka? Nedz viena, nedz otra nerada pievienoto vērtību vai tādu vērtību, kas būtu noderīga citiem sabiedrības locekļiem. Ko piemēram, nevarētu teikt par adīšanu vai pārmērīgu strādāšanu. Šinī ziņā pat dzeršana krogā (rada ienākumus krodziniekam) varētu izrādīties lietderīgāka. Tomēr nē, izrādās sabiedrībā valda kaut kāds savāds uzskats par to, kas ir lietderīgi pavadīts laiks.

Ja pievēršamies folklorai, tad saprotam, ka tikums ir darbs, netikums ir nedarbs vai bezdarbs. Lai arī dzert krogā vai vienam pašam seniem ļaudīm arī šķita netikums, jo redz ar šādu asociālu rīcību netiek padarīts darbs. Kāds darbs? Guļot vai lasot grāmatu vai, pasarg’ Die’s, bezjēdzīgi sportojot, arī darbs nekustēsies uz priekšu.

No reliģiskā viedokļa raugoties, līdzīgi kā folklorā pavīd termins tikums un netikums. Ar to jāsaprot, ka daži darbi tiek notagoti ar birku „tikums” vai „netikums”, kas savukārt, grozi kā gribi, ir ļoti atkarīgs no vides un kultūras. Ja reiz seniem ļaudīm sportošana un grāmatu lasīšana šķita bezjēdzīga laika pavadīšana, toties strādāšana (ļoti ilga un gara) tika uzskatīta par ļoti cēlu rīcību (starp citu, neprasot par to atalgojumu), tad gadsimtu vēlāk vērtības maz drusciņ pamainījās un nu jau strādāt garas stundas skaitās netikums, savukārt sportot – tikums. Varētu pat domāt, ka ir atrasts arī attaisnojums dirnēšanai krogā, redz djelas bīdīt – tas ir svēti. Un kā nu ne, ja melnā darba darītājs, lai cik raženi strādā nenopelnīs tik, cik kāds apķērīgs biznesmenis sabīdot sdelku un saņemot procentus.

Kādam var šķist, ka spēļu spēlēšana ir nevērtīga laika izšķiešana? Mīlīši, ja vien izdodas piešaut roku var cirvīšus par reālu naudu slinkiem jeņķiem notirgot. A, ja vēl galva uz pleciem ir, tad kaut kādā nez tur foreksā tādu kāpostu nolocīs, ka dažs labs ar savu lāpstiņu piemājas dārzā vēl ilgi nervozi pīpēs prātojot, ko dzīvē izdarījuši ne tā.

Cits stāsts ir par to, kā jūtamies, izdarot to vai citu darbu.  Var pēc labo darbu kataloga izvēlēties kādu „labu” darbu kam veltīt zināmu laiku. Piemēram, sportot. Un ja tas process nesniedz gandarījumu, ko tad? Varbūt ļautiņi izdomāja „lietderīgu darbu” kā morāles pātagu, lai nebūtu miera un visu laiku kā ar naglu pakaļā nāktos dīdīties un kaut ko rosīties, stresot un funktierēt - varbūt ko vērtīgāku pasākt? Bet, varbūt pie dirsas tās morāles vērtības un darīt to, kas dotajā brīdī šķiet tīkams un sagādā patiku? Nu, un kas ta nu notiks, ja pāris dienu pa gultu novāļāsies? Obligāti kaut kur jādīdās un jādara?

Ej nu tagad, cilvēk, tiec skaidrībā, kurš ir lietderīgs darbs un kurš ne!?