Piektdienas vakarā sanāca ieklīst J.Rozes grāmatnīcā uz Kr. Barona ielas. Skatiens apstājās pie mazas melnas grāmatiņas, uz kuras vāka attēlotais varonis neļāva paiet vienaldzīgi garām. Izrādās, grāmatās tiek apkopoti ne tikai aforismi, bet arī asprātīgi pingvīnismi. Kā noproti grāmata zibenīgi ieņēma vienu no godpilnajām vietām mūsu mājas bibliotēkā.
Pēdējo reiz izvēlējos divas grāmatas – pirmo, izšķirstot un no dažiem teksta fragmentiem saprotot, ka būs gana saistoša, otru – jūtoties ieintriģēta gan no anotācijas uz otras puses vāka, gan no tā, ka grāmatu nevarēja atšķirt, bija iesaiņota celofānā. Tad nu ienāca prātā doma pavērot, kā īsti cilvēki izvēlas grāmatas lasīšanai?
Izlasīju jauno Paulu Koelju grāmatu „Brida” (Jāņa Rozes apgāds, 2010). Autors atkal nelika vilties. Esmu gandarīta, ka nopirku. Stāsts par gadu īru meitenes dzīvē, kas mainīja viņas skatījumu uz pasauli, tās kārtību un sevi. Stāts par Otrās puses meklējumiem un iekšējo Spēju attīstīšanu.
Pēc pieklājības frāzes var nojaust par vaicātāja garastāvokli. Piemēram: „kā tev sokas[darbs]?” vedina domāt, ka vaicātājs vēl nevar izšķirties par kāda procesa sākšanu vai lakoniskais „kā iet?” – nav nekas cits, kā vēlme nodot runāšanas stafeti cita runātāja rokas vai arī vienkārši – nav ko pateikt.
Tā viena no tām grāmatām, kuru lasīju ar zīmulīti rokā, ik pa brīdim pasvītrojot vai lapaspuses malā ievelkot izsaukuma vai jautājuma zīmi. Tā arī viena no tām grāmatām, kuru paņēmu rokā pēc izlasīšanas gadu atpakaļ. Grāmata reklamēta un piedāvāta pārdevējiem, tirgzinības profesionāļiem un ikvienam, kura maizes darbs ir cilvēku pārliecināšana. Manuprāt, tā der gan šajā profesionālajā nozīmē, gan vispār attiecību veidošanā ar citiem un sevi.
Vispragmatiskākā atbilde – kad kādam kaut ko vajag no otra ... naudu, seksu, atzinību, ievērību, palīdzību ... Ārkārtīgi vienkārša formula, bet tikai tagad to esmu atskārtusi tik skaudri.