Kā izvēlamies grāmatas?

Šoruden pēc ilgiem laikiem uznāca tāds lasāmperiods, ka pa grāmatai vienā nedēļā izrauju cauri. Mainījās biroja atrašanās vieta un laiks, kuru jāpavada ceļā uz darbu, ir ilgāks. Tad nu to izmantoju savtīgos nolūkos, nepievēršot uzmanību burzmai sabiedriskajā transportā, ieurbjos grāmatā un ... tā, ka ceļš pa īsu paliek.

Vislabprātāk pērku grāmatas „Valters&Rapa” Vecrīgas veikalā. Tur rūmes diezgan un patīkams rimtums, kas ļauj nesteidzoties izpētīt gan grāmatas-jaunpienācējas, gan izlasīt katras rokās paņemtās anotāciju, gan apmeklēt tos tālākos plauktiņus, kur glabājas tās „nepieprasītās”, bet dažkārt ārkārtīgi interesantās. Labi izdomājuši ar tiem krēsliem, kur var apsēsties un netraucēti pašķirstīt vai pat palasīt kādu grāmatu.

Pēdējo reiz izvēlējos divas grāmatas – pirmo, izšķirstot un no dažiem teksta fragmentiem saprotot, ka būs gana saistoša, otru – jūtoties ieintriģēta gan no anotācijas uz otras puses vāka, gan no tā, ka grāmatu nevarēja atšķirt, bija iesaiņota celofānā. Tad nu ienāca prātā doma pavērot, kā īsti cilvēki izvēlas grāmatas lasīšanai?

Mēģināšu iedalīt grāmatas izvēli nosacītās kategorijās. Pirmā, vistriviālākā – grāmatas, kas ir Jāizlasa jeb obligātā literatūra, ko mums „uzspiež” studijas, darbs, pienākums pret profesionālo izaugsmi u.tml. Noderīgās, vajadzīgās, specializētās. Vienmēr esmu prātojusi, vai kāds vispār tās lasa ar baudu, vai tikai pienākuma pēc? Šīs grāmatas palīdz pelnīt, saprast likumsakarīgas materiālā un garīgā pasaulē, izdomāt vai nospert sen izdomātas shēmas, bagātināties faktoloģiski. Šo grāmatu nosaukumi un autori ir zināmi, vai pierakstīti uz lapiņas. Cilvēks drošu soli dodas pie plauktiņa, virs kura zīmējas nozares virsraksts, vai, sevi īpaši nepiepūlot, grāmatas meklēšanu uztic pārdevējai.

Grāmatas-modes kliedziens, tās iegādājas parasti cilvēki, kas vienmēr un par visu grib būt lietas kursā, būt pirmie, zinošākie, izglītotākie jaunākajās literatūras tendencēs. Bet arī tie, šķiet ne vienmēr iegūst literāro baudījumu. Sak’, kā paveiksies, bet gandarījums, ka ir plauktiņā, būs un varēšu gudri sprēgāt kompānijā, varbūt pat bārstīties ar aforismiem (ja atmiņa tā labākā). Šai lasītāju kategorijai eksistē tikai pirmie plauktiņi grāmatnīcā, kur izvietoti uzraksti „jaunākās”, „jaunieguvumi”, „grāmatu top 10”, „pirktākā grāmata” u.tml. Viņi lietpratīgi paņem grāmatu rokās, diezgan neuzmanīgi pašķirsta un tad lepnu soli dodas pie kases, it kā nemaz nepievēršot uzmanību grāmatas cenai.

Grāmatas intuitīvā izvēles piekritēji ilgi un dikti klīst gar grāmatu plauktiem, it kā tur kaut ko nozīmīgu būtu pazaudējuši. Šķirsta, pēta, lasa teksta fragmentus, iebāž degunu gan jauninājumos, gan veco izdevumu un nocenoto grāmatu plauktiņā. Beigu beigās, vai nu atvieglotu un gandarījuma pilnu seju izsoļo no grāmatnīcas ar jauniegādāto grāmatu rokā, vai mazliet saīguši un dziļdomīgu sejas izteiksmi velkas ārā.

Grāmatu pircēji „būtu tā kā kaut kas jāpalasa” īsti pat nezina, neizjūt „garšu”, ko meklē. Viņi skaidri zina, savus mīļākos autorus, bet no tiem jau viss sen izlasīts un nekas jauns nav nācis klāt. Kaut ko nezināmu pirkt, bet ja galīgs sū..? Parasti tiem pārlaists rūpīgs acu skatiens pāri lētajam jeb nocenotajam grāmatu plauktam. Sak’, divus zaķus vienlaicīgi – gan lēti, gan labi un, galvenais, izglītojoši! Lielākoties ne visai mērķtiecīgi paklīduši pa grāmatveikalu, viņi tik pat samulsuši atstāj mājīgās telpas.

Pieļauju, ka neesmu visus tipāžus uztaustījusi un šeit aprakstījusi, bet daži, kas uzreiz krīt acīs. Interesanti, protams, būtu zināt, kā tu TO dari?