Divas vietas, kas nu gan ir jāredz, ja reiz esat nonākuši Seviljā ir Alkazara pils ar krāšņo dārzu, mauru (viduslaiku musulmaņu) rakstainajām flīzēm un zeltītajiem rotājumiem, kā arī vecais čigānu rajons Triana uz pussalas pilsētas centrālajā daļā. Laikam tieši šis kultūru sakausējums mani vienmēr ir vilinājis, domājot par Andalūziju.
Ceturtdienas vakarā restorāna Tex-Mex pagalmā Dzirnavu ielā apmeklējām Starptautiskā Romu Kultūras festivāla ieskaņas koncertu. Vakara gaitā romu ansamblis AME-ROMA izpildīja populāras melodijas gan no padomju laika kinofilmām par čigānu dzīvi "Tabors aiziet debesīs" (1976) un " Cietsirdīgā romance" (1984), gan krievu romances kā " Очи чёрные".
Izrādās 8.aprīlis tiek atzīmēts arī kā Starptautiskā romu (čigānu) tautas diena. Čigāni ir apzīmējums vairāk nekā 80 etniskajām grupām pasaulē, kas dzīvo pēc vienota čigānu tautas likuma. 1971.gada 8.aprīlī Londonā notika pirmais pasaules čigānu kongress, kur tika apstiprināts karogs (zils, zaļš, ar sarkanu sauli viducī) un himna.
Nogurušajiem no holivudiskās spozmes un dažbrīd jūtu sekluma, iesaku noskatīties kaut ko no vecajiem gabaliem. Čigānu izcelsmes franču režisora Tony Gatlif muzikāli dokumentālā filma „Latcho Drom” (1993) (čigānu valodā „Labais ceļš”). Tajā parādīts čigānu ceļš cauri dažādiem laikiem un gadalaikiem, cauri vairākām valstīm un kultūrām, sākot no Indijas līdz Spānijai, izejot cauri Ēģiptei, Turcijai, Rumānijai, Slovākijai, Ungārijai un Francijai. Katrs ceļa posms tiek izspēlēts un izdziedāts, atspoguļojot savdabīgo čigānu sadzīvi, tradīcijas, dzīves ritējumu, amatus, pasaules uztveri.
Šī gada 21.marta sestdienas novakarē pabijām Rīgas Mākslas darbinieku namā uz vienīgā Latvijā flamenko ģitārista Andra Kārkliņa solokoncertu. Tā klausoties iedomājos, ka tādai latvieša dvēselei tādā pelēcīgā un drēgnā pavasara vakarā tas ir par daudz piesātināti, ka pat sākotnēji var apjukt no tik blīvas skaņu buķetes. Bet kad ģitāra apklusa, tad atkal gribējās klausīties vēl un vēl. Māksliniekam klausītāju aplausu mudinātām vēl vismaz trīs reizes pēc uzstāšanās bija jāatgriežas uz skatuves, jo visiem bija radusies zināma mazuma piegarša.
Flamenko mūzikā un dejā ir ļoti daudz improvizācijas elementu, tāpēc katrs izpildījums ir unikāls un flamenko grūti fiksēt nošu vai horeogrāfijas pierakstā. Parasti flamenko izpildīšanas māksla nododas no skolotāja māceklim treniņu un vērojumu ceļā.
