Flamenko – spāņu kaisle

Kādā siltā vasaras vakarā pēc austrumu deju festivāla apmeklējuma trijatā sēdējām, dzērām vīnu un diskutējām par dejām un nacionālās mentalitātes izpausmi tajā. Lūk, daži tīri subjektīvi vērojumi. Austrumu vēderdejas – viscaur sievišķība, erotisms un arī zināma sievišķīga viltība, kas neatstāj ne priekos, ne skumjās, viena pati kā zvaigzne, kā vērtība, kā apbrīnas objekts. Čigānu dejas – uzdzīve, lepnums par piederību taboram, bet ne pašlepnums, nav individuālisma, deja publikai, baram. Latviešu dejas – pakļaušanās kādai kārtībai, paaudzēm iemācīti soļi, nekādas improvizācijas, pakārtošanās sabiedrībā valdošiem ētikas un estētikas kritērijiem, parasti tikai pāru dejas, rituāls, simbolika, ornaments. Krievu dejas – izrādīšanās, var dejot arī pa vienam vai barā, nav noslēpumainības, prāta, erotisma, bet gan klajas emocijas, seksualitāte, bravūra. Spāņu dejas – pašlepnums pāri visam, gan priekos, gan dziļās bēdās iet uz priekšu taisnu muguru un lepni izrieztu zodu.

Flamenco – tradicionāls spāņu dejas un mūzikas sakausējums, kam atrodami vairāk nekā 50 dažādi stilistiski atvasinājumi. Flamenko parasti tiek izpildīts ģitāras un sitamā instrumenta pavadījumā, kā arī ritmu pastiprina plaukstu sišana jeb palmas un kastaņetes.

Flamenko dejas izpildītāju sauc par bailaor, dziedātāju – cantaor, bet ģitāristu – tacaor.

Flamenko iedīgļi atrodami jau mauru mūzikas kultūrā, kā arī lielu ietekmi uz to atstājusi Spānijas čigānu kultūras ietekme. 15.gs. Andalūzijā apmetās čigānu kolonijas, kas bēga no sabrūkošās Bizantijas impērijas. Viņi savās dejās un mūzikā iespaidojās no mauru, ebreju un spāņu nacionālajām tradīcijām. Tādējādi Spānijā radās un izplatījās jauns mūzikas stils – flamenko, ko spāņi daudzus gadus kopj un uztur kā nacionālu bagātību.

http://www.youtube.com/watch?v=kPhCIKFkfg4

Kaut gan sākotnēji no flamenko Spānijā mēģināja norobežoties kā no čigānu ievazājuma, tomēr 18.gs. to plaši sāka izpildīt uz mazajām tavernu un cantante kafejnīcu skatuvītēm.

20.gs. beigās flamenko sāka iekļaut sevī arī kubiešu melodijas un džeza motīvus, bet dejā parādījās klasiskā baleta elementi.

Flamenko mūzikā un dejā ir ļoti daudz improvizācijas elementu, tāpēc katrs izpildījums ir unikāls un flamenko grūti fiksēt nošu vai horeogrāfijas pierakstā. Parasti flamenko izpildīšanas māksla nododas no skolotāja māceklim treniņu un vērojumu ceļā.

Flamenko izpildītāju aksesuāri.

Svarīgs flamenko dejotājas atribūts ir tradicionālā kleita - bata de cola. Parasti garumā līdz grīdai, punktotā rakstā, rotāta ar daudzajiem volāniem un krokām. Skatoties uz šādi tērptu dejotāju, neviļus rodas asociācija ar tradicionālo čigānietes tērpu. Neatņemam dejas sastāvdaļa ir rotaļa ar kleitas svārku daļu.

Spāņu lakats jeb šalle ar garām bārkstīm ir neatņemama flamenko izpildītājas rota. Protams, noslēpumainību un emocionalitāti dejai piešķirošs liels spāņu vēdeklis.

Tradicionāls dejotāja tērps sastāv no melnām biksēm, platu jostu un baltu kreklu ar platām piedurknēm. Dažreiz krekla stūri tiek sasieti priekšpusē, jostas rajonā, kā arī īss bolero – chaleco.

Pastāv uzskats par kastaņetēm kā neatņemamu flamenko sastāvdaļu. Taču visbiežāk dejas ritmu parasti uztur sitot plaukstas – palmas , knakstinot pirkstus – pitos vai piesitot papēžus – sapateado.

Flamenko stili – palos – savstarpēji atšķiras ar ritmu. Vispopulārākie stili ir Toña, Soleá, Fandango y Seguiriya. Tie pieder pie senākajiem - cante jondo - un kaut kur arī sasaucas ar senajām Indijas dejas tradīcijām. Otra kategorija - cante flamenco – apvieno sevī deju, dziedāšanu un ģitārspēli.

Lai tuvāk iepazītu spāņu dejas dvēseli, iesaku noskatīties Antonio Gades filmu „Carmen” (1983) – par filmu - http://www.imdb.com/title/tt0085297/ - kadri no filmas -

http://www.youtube.com/watch?v=zq1GWflgAV4

Vēl par flamenko un tās izpildītājiem –

http://en.wikipedia.org/wiki/Flamenco

http://en.wikipedia.org/wiki/Category:Flamenco_singers

http://en.wikipedia.org/wiki/Category:Flamenco_guitarists

http://en.wikipedia.org/wiki/Category:Flamenco_dancers