Čigānu ceļš

Nogurušajiem no holivudiskās spozmes un dažbrīd jūtu sekluma, iesaku noskatīties kaut ko no vecajiem gabaliem. Čigānu izcelsmes franču režisora Tony Gatlif muzikāli dokumentālā filma „Latcho Drom” (1993) (čigānu valodā „Labais ceļš”). Tajā parādīts čigānu ceļš cauri dažādiem laikiem un gadalaikiem, cauri vairākām valstīm un kultūrām, sākot no Indijas līdz Spānijai, izejot cauri Ēģiptei, Turcijai, Rumānijai, Slovākijai, Ungārijai un Francijai. Katrs ceļa posms tiek izspēlēts un izdziedāts, atspoguļojot savdabīgo čigānu sadzīvi, tradīcijas, dzīves ritējumu, amatus, pasaules uztveri. Filmas laikā interesanti vērot, kā konkrētās zemes īpašais skanējums, krāsas caurauž čigānu meldijas un deju soļus. Mainās ainava, instrumenti, apģērbi, likteņi.

Kadrs no filmas (Indija)

Ne visās zemēs čigāni ir ieredzēti. Filmā parādīta Rumānijas čigānu sadzīve, kad viņi kā kraukļi sasēduši kokos, jo tie bija viņu mājokļi. Rumāņi bija lieguši staigāt pa savu zemi, draudot ar izrēķināšanos pat laupot dzīvību. Traģika izskan arī slovāku čigānietes dziesmā, kas stāsta par Aušvicā – fašistisko koncentrācijas nometņu kompleksā – mirušo vīru.

Dzīvesprieka, šķiet nebeidzamas jautrības un lepnuma pilnas čigānu flamenko uz Spānijas ielām un rumāņu kāzu svinību dziesmas.

Kadrs no filmas (Ungārija)

Jāzina vairāk, lai saprastu čigānu attiecības ar melno dievmāti, kuras skulptūru skūpsta un kurai par godu izpilda dziesmu. Tas un arī uz priekšu dzenošais nemiers palika man mīkla. Vērši, zirgi, tad vilciens, kas nes čigānus tālāk un tālāk pa viņu ceļu. Filmu caurauž čigānu kultūras simboli – ūdens, ritenis, uguns, mūzikas instruments, naudas monēta, raibās drēbes, rotas, dziesmas un dejas.

   

Foto Denis Mercier

Pēc filmas noskatīšanās palika divējādas sajūtas – gan pieskaršanās kaut kam pirmatnējam, no laiku laikiem nākušam ar skaņu un krāsu pārbagātību, gan pastiprinājās stereotipiem apaudzis priekšstats par čigāniem kā tautu bez saknēm ar visām no tā izrietošajām sekām. Domāju, patiks tiem, kam tuva kāda mūzikas instrumenta spēle vai deja, iespējams nepatiks moralizētājiem par vispārcilvēciskām vērtībām. Bet, ir jāredz!