Flamenko ģitārista Andra Kārkliņa solokoncerts
Šī gada 21.marta sestdienas novakarē pabijām Rīgas Mākslas darbinieku namā uz vienīgā Latvijā flamenko ģitārista Andra Kārkliņa solokoncertu. Tā klausoties iedomājos, ka tādai latvieša dvēselei tādā pelēcīgā un drēgnā pavasara vakarā tas ir par daudz piesātināti, ka pat sākotnēji var apjukt no tik blīvas skaņu buķetes. Bet kad ģitāra apklusa, tad atkal gribējās klausīties vēl un vēl. Māksliniekam klausītāju aplausu mudinātām vēl vismaz trīs reizes pēc uzstāšanās bija jāatgriežas uz skatuves, jo visiem bija radusies zināma mazuma piegarša.
Šī gada 21.marta sestdienas novakarē pabijām Rīgas Mākslas darbinieku namā (www.mdn.lv) uz vienīgā Latvijā flamenko ģitārista Andra Kārkliņa solokoncertu. Senatnīgas kāpnes aizveda uz trešo stāvu, kur mazā zālītē uz tik pat mazas skatuves tika atskaņoti flamenko gabali. Par brīnumu telpā visas vietas gandrīz simtprocentīgi bija aizņemtas, kaut gan dominēja gados vecāku cilvēku auditorija.
Uz skatuves iznāca pavecs sirms vīrs ar spāņu ģitāru, latīņamerikāņu pančo krāsās terptā vestē ar dzeltenu šlipsi. Gadi iespaidojuši balss skanīgumu, bet pirkstu veiklību it nemaz.
Tā sēžot un klausoties flamenko un čigānu dziesmu ritmos no tālās Spānijas, Kolumbijas, Marokas, nāca prātā saulē izkaltēta tuksnešaina zeme un piesātināts dienvidu sarkanvīns. Melodijas caurvijas daudzās balsis, motīvi, skaņu un krāsu buķete. Tās noteikti nebija latviski vienkāršās, skaidrās un mazliet askētiskās dziesmas. Dienvidu kolorīts skanēja ģitāru stīgu skaņu vijumā. Iedomājos, ka tādai latvieša dvēselei tādā pelēcīgā un drēgnā pavasara vakarā tas ir par daudz piesātināti, ka pat sākotnēji var apjukt no tik blīvas skaņu buķetes. Bet kad ģitāra apklusa, tad atkal gribējās klausīties vēl un vēl. Māksliniekam klausītāju aplausu mudinātām vēl vismaz trīs reizes pēc uzstāšanās bija jāatgriežas uz skatuves, jo visiem bija radusies zināma mazuma piegarša.
Bet nu visnotaļ skaisti un baudāmi.
Par Andra Kārkliņa biogrāfiju un ļoti maz ziņu un tikai skopu informāciju var sagrābstīt no nedaudzajām intervijām, ko viņš sniedzis. Tad nu īsumā izveidoju tādu kopsavilkumu, jo kā lai neieinteresējas, kur tādam vienam latvietim tik spāniska dvēsele.
Andris Kārkliņš dzimis 1942. gada 28. janvārī Latvijā. Tad 1944.gadā kopā ar vecākiem ar vienu no pēdējiem vācu kuģiem devies uz Vāciju, kur mācījies skolā. Vēlāk kā daudzi latviešu emigranti pārcēlies uz Ameriku, kur studējis vēsturi un antropoloģiju. Amerikā apguvis spāņu valodu, rakstījis dzeju, studējis Latīņamerikāņu kultūru.
12 gadu vecumā izdzirdējis flamenko un iemīlējies šajā mūzikā. Kā A.Kārkliņš pats atzīst – „pēc tam pārējā mūzika man izklausījās kā troksnis.” Viņu fascinējusi ģitārista Mariusa Federo spēle.
No 1964. – 1970.gadam dzīvojis Spānijā, kur studējis Spānijas vienā no vecākajām universitātēm - Granādas universitātē un mācījies ģitārspēli pie vairākiem meistariem. Vēlākos gados ceļojis pa Eiropu, spēlējis Francijas, Beļģijas, Vācijas krodziņos un salonos.
Tad, kā pats intervijā stāsta, Kanādā būvniecībā sapelnījies naudu, lai atgrieztos Latvijā un 1993.gadā nopirku māju Kurzemes jūrmalā Kaltenē, kur dzīvo līdz šai baltai dienai.
Piektdienu un sestdienu vakaros flamenko Andra Kārkliņa izpildījumā dzīvajā var klausīties baudot maltīti spāņu restorānā „El Primero” (www.elprimero.lv) Smilšu ielā 6, Vecrīgā.
Pievienoju paklausīties dažus fragmentus no šī solokoncerta -
.jpg?w=690&mode=16x9|crop)
.jpg?w=690&mode=16x9|crop)
Veiksminieki! (bravo) Biju neklātienē dzirdējusi Maestro tikai dažas reizes, bet reāli aizrauj! (good)
biju uz viņa koncertu pirms gadiem padsmit.
tas bija kas neaizmirstams.
te ieliktie fragmenti nespēj atainot viņa skanējumu.........varbūt gan arī gadi dara savu.
jebkurā gadījumā - koncerta apraksts bija idiotisks, vismaz mazliet.
flamenko ir ĻOTI piesātināta mūzika, ģitārspēles virsotne, tāpēc ir dīvaini konstatēt, ka kādam/iem tas bijis pārsteigums
Jau pāris gadus auklēju domu aiziet uz El Primero, lai atkal dzirdētu Viņu... kā to pirmo reizi, pirms gadiem desmit, kad pēc koncerta sajūtu vilnis mutuļoja kā vētra un gribējās dejot basām kājām pa saules pielijušām peļķēm, smieties un raudāt reizē... pēc koncerta, kad "flamenko" man pārstāja būt svešvārds, apziņā uz visiem laikiem kļūstot par sinonīmu jēdzienam "dvēseles pastaigas", kā Andris Kārkliņš ar Imantu Skuju smaidot sauca viņu abu ģitāras un saksofona saspēli... Dvēseles pastaigas... Taču vienmēr, ikdienas trakajā skrējienā traucoties, atliku un atliku, jo mums taču pieder jūra laika, vesela dzīve, gan... Nu Maestro Laiks ir apstājies...Kaklā kamols, tā nedrīkst būt!!! Bet burtu salikums ziņu virsrakstos ir nepielūdzams: "Miris flamenko virtuozs Andris Kārkliņš"... R.I.P.
Paldies, Aiva! Labāk es nemaz nevarētu pateikt. Tiešām Andra Kārkliņa ģitārspēles talants bija apbrīnojams, tik viegli un virtuozi pirksti pieskārās stīgām un izvilināja tik apbrīnojamus meldiņus. Skumjās un pateicībā par dāvāto prieku klausītājiem, R.I.P.!
Uzaugu ar Andri Grand Rapidos, Mičiganas štatā Amerikā vēlos 1950-s gados. Bijam labi draugi – kopā skautojam un bijam roveros latviešu skautu trupā. Gājam uz Meksikānu restorānu ēst enchiladas un klausīties Frank kad tas spēlēja ģitāri. Ceļojam no Grand Rapidas uz Kanadas dziesmu svetkiem, uz Niagaras udens kritumu, uz Filadelfiju, uz Kaliforniju, Oregonu, uz Iowas universitāti un citur. Dziedājam latviešu dziesmas manā vannas istabā kur bija laba akustika – Andris sēžot uz poda ar ģitari, es uz vannas malas ar bongo bungām vai arī viņa mājā augšstāvā ar kasti alus, un Māri ar papildus ģitari. Andra iemīļotās dziesmas parasti bija minorā: Brūnacīte, Virši zili. Bija iemīļojis arī Par dzimteni dziesma man sērīgi skan, veco tango Es zinu šie vārdi un daudz citas dziesmas - arī daudz vecās zaldātu dziesmas no 2. pasaules kaŗa. Man dziesmu grāmatā vēl daudzām dziesmām pierakstītas toņu kārtas ģitāres pavadijumam. Apciemoju Andri Kaltenē 2005. gadā, nopēramies pirtī un padziedājam kā vecos laikos. Vienmēr patikās klausīties Andra flamenko stila ievadījumu kādai latviešu dziesmai!
Vieglas smiltis, draugs!
Čarlīts
biju uz viņa koncertu pirms gadiem padsmit.
tas bija kas neaizmirstams.
te ieliktie fragmenti nespēj atainot viņa skanējumu.........varbūt gan arī gadi dara savu.
jebkurā gadījumā - koncerta apraksts bija idiotisks, vismaz mazliet.
flamenko ir ĻOTI piesātināta mūzika, ģitārspēles virsotne, tāpēc ir dīvaini konstatēt, ka kādam/iem tas bijis pārsteigums