Ceļojuma dienasgrāmata. 9.diena. Greznā karaliskā pils Real Alcázar de Sevilla un Triana kvartāls Seviljā.
Divas vietas, kas nu gan ir jāredz, ja reiz esat nonākuši Seviljā ir Alkazara pils ar krāšņo dārzu, mauru (viduslaiku musulmaņu) rakstainajām flīzēm un zeltītajiem rotājumiem, kā arī vecais čigānu rajons Triana uz pussalas pilsētas centrālajā daļā. Laikam tieši šis kultūru sakausējums mani vienmēr ir vilinājis, domājot par Andalūziju.
Un jā, mani ļoti saistījušas Anadlūzijas krāsas. Ja Grieķija asociējas par baltām ēkām un spilgti debeszilo toni, tad Andalūzija ar baltām celtnēm un piesātināti olasdzeltenuma dzelteno toni. Turklāt te ir pilnīgs pretstats latviskajai harmoniskajai krāsu izjūtai. Šis tracinošais nelatviskums visā - kliedzošās krāsas, skaļās balsis, sevis izrādīšana - riktīgi sajūsmina. Tā nav sirsnīgu smaidu un maigu pieskārienu vai apkampienu zeme, tā ir vizuāliķu pradīze un audiāļu murgs. Skaidrs, ka šo zemi var baudīt tikai pa porcijām, ne visu uzreiz un ne ilgi. Tā apraks savā krāsu lavīnā, sabradās savā duendē un, ja vēlēsies paturēt, tad vairs neatlaidīs prom dzīvu.
.jpg?w=690&mode=16x9|crop)
komentāri