Mūžsens jautājums – vai katram cilvēkam, katrām attiecībām ir liktenis, vai cilvēks brīvs savā izvēlē mainīt likteni, vai arī cilvēks izvēlas to, ko nevar neizvēlēties, jo tas dziļi sakņojas viņa būtībā.
„Beigsim izlikties, ka mums nav sajūtu vai jūtu! Es runāju par sakni, par sapratni – ko domājam un jūtam mēs paši. Tad varēsim atrast tos, kas domā un jūt līdzīgi. Tā ir rītdiena.” – tā Inese, runājot par to, ka nākotne pieder „emocionāliem” produktiem.
Ķermeņi mijas, steidzīgi soļi iet garām, nemitīgi garām pa peļķēm, nejauši neko nepamanoši skatieni. Vai esmu viens šai pilsētā, šai pasaulē, vai arī ar mani vienmēr ir kāds, kas mani sargā? Kāds iekšējs spēks, kāda gaisma, kas ļauj kūniņai pārdzimt taurenī. To var nosaukt arī par Dievu. Kad esi atradis to sevī, iemīlējis sevi, tad vari pacelt acis uz otru un iemīlēt Dievu otrā cilvēkā. Taureņi tiecas uz gaismu, cilvēki uz mīlestību.
Filma gardēžiem, kur atklājas ārkārtīgi veiksmīgs vizuālo un skaņas gleznu salikums. Tāpēc pievelk nevis jel kāda aizraujoša sižeta dēļ, bet gan mūzikas, ritmu un smalku jūtu attēlojuma ziņā. Stāsts ir ārpus vietas un ārpus laika. Šī māja un šie cilvēki varētu būt jebkur, kur viņiem būtu lemts satuvināties un sajust radniecīgu dvēseli.