Modernā džeza dejas uzvedums „LOVE”

Vakar, 14.martā, Dailes teātra mazajā zālē uz skatuves savijās vienā mūzika un dejas plastika stundu garā priekšnesumā. Koncerts sastāvēja no divām daļām, kur pirmajā varēja noklausīties grupas „Martin Confused” četras dziesmas, bet otrajā - vērot deviņu dejotāju izpildījumā uzvedumu „LOVE” ar Līgas Libertes horeogrāfiju. Pēdējais bija mēģinājums parādīt mīlestības jūtas tās cēlākajā, dievišķajā izpausmē. Izrādes pieteikumā netika runāts par mīlestību starp diviem cilvēkiem, vīrieti un sievieti, bet gan par mīlestību pret Dievu, pret dievišķo sevī – „Mīlestība ir māksla ... māksla ir skaistums ... skaistums ir patiess dvēseles lidojums ... dvēseles lidojums ir patiesība ... patiesība ir tas, kam mēs ticam, ticība ... es ticu mīlestībai ...”.

Atšķirībā no klasikas darba iestudējuma vai tā interpretācijas modernais uzvedums, turklāt pirmizrāde, ļauj katram skatītājam, distancējoties no kritiķu vērtējumiem, dejas tehnikas profesionāļu atzinumiem, pat pašu izrādes veidotāju ieceres, atrast priekš sevis, saklausīt un saskatīt tuvo un aktuālo noti. Tad nu dažos vārdos, kādu emocionālo backgroundu manī radīja šis uzvedums.
Jau no pirmās dejas ar Sigur Ros mūziku „Ti Ki” radās sekojoša redzes glezna, kas neizplēnēja visas izrādes garumā, - vasaras lietus pilsētā kapā asfaltu, āra kafejnīca ar nojumi, kur pie galdiņiem pāri, vienpatņi, mīlētie, atstātie, bēdu salauztie, dzīvesprieka un tuvības pārņemtie, dažādi cilvēki ar dažādiem likteņiem. Es – vērotājs.

Ķermeņi mijas, steidzīgi soļi iet garām, nemitīgi garām pa peļķēm, nejauši neko nepamanoši skatieni. Vai esmu viens šai pilsētā, šai pasaulē, vai arī ar mani vienmēr ir kāds, kas mani sargā? Kāds iekšējs spēks, kāda gaisma, kas ļauj kūniņai pārdzimt taurenī. To var nosaukt arī par Dievu. Kad esi atradis to sevī, iemīlējis sevi, tad vari pacelt acis uz otru un iemīlēt Dievu otrā cilvēkā. Taureņi tiecas uz gaismu, cilvēki uz mīlestību.

Es pateicos Tev, Dievs, ka viņu sastapu uz šī putekļainā ceļa! Tagad mīlestība kā veldzējošs lietus nomazgā visas rūpes un smaguma vietu krūtīs ieņem gaisma. Par to dzied vējš, par to skanīgā čigānietes balss.

Taču viss nav tik viegli, nosargāt mīlestību, Dievu sevī. Melns caurums tiecas ieraut vienaldzības, savtīgu domu un steigas, steigas, steigas virpulī. Soļi garām pa ielu, pa peļķēm, garām, garām. Vai kāds pamanītu, ka kāds galdiņš pēkšņi šajā kafejnīcā paliktu tukšs, neviens vairs tur nesēdētu?

Bet gaisma sargā, silda krūtīs un taureņi aizlido debesīs.

Izrāde ilga kādas 30 minūtes, beigās likās, ka varētu klausīties un skatīties vēl un vēl. Tāda mazuma piegarša. Dejotāju ķermeņu plastika apbrīnojama, patika arī mūzikas izvēle. Horeogrāfija veidota, kā individuālo deju sakausējums grupas dejā, katram sava kustība, kas papildina otra izpildījumu. Viss tika skatīts kā kopums, nevis kā individuāls pārdzīvojums, jūtas. Varbūt tā arī labi, jo koncentrēšanas tikai uz indivīdu un tā iekšējo monologu uzliek klapes pret apkārt notiekošo. Jebkurā gadījumā cilvēks mijiedarbojas sabiedrībā un tikai saskarsmē var ārēji izpausties mīlestība pret savu tuvāko.