Jūtu aplenktie filmā Besieged (1998)

Filma Besieged (1998) gardēžiem, kur atklājas ārkārtīgi veiksmīgs vizuālo un skaņas gleznu salikums. Tāpēc pievelk nevis jel kāda aizraujoša sižeta dēļ, bet gan mūzikas, ritmu un smalku jūtu attēlojuma ziņā. Māja, kur satiekas divi sākotnēji pilnīgi atšķirīgi cilvēki - afrikāniete Šanduraja (Thandie Newton), kas studē medicīnu Itālijā un ir mājkalpotāja šajā namā, kur īrē istabiņu; misters Kinskijs (David Thewlis) – vientuļš angļu pianists, mūziķis, komponists un klavierstundu pasniedzējs, nama īpašnieks. Stāsts ir ārpus vietas un ārpus laika. Šī māja un šie cilvēki varētu būt jebkur, kur viņiem būtu lemts satuvināties un sajust radniecīgu dvēseli.

Filmas veidotāji it kā uzdod jautājumu – cik tālu tu varētu atsacīties no sevis, sava patreizēja dzīvesveida, mantas, profesijas u.tml., lai varētu pietuvināties iemīlētajam cilvēkam, lai apliecinātu savas jūtas? Misters Kinskijs pārdod visu, ieskaitot savas profesionālās klavieres Steinway grand piano, lai izpirktu Šandurajas vīru no cietuma, turklāt neuzstādot nekādus noteikumus, tikai cerot, ka viņa atbildēs ar pretmīlu. Cik daudz tu spējīgs darīt, lai tavs mīļotais cilvēks būtu laimīgs? Varbūt arī ne kopā ar tevi, vienkārši laimīgs ...

Bet bez moralizēšanas, vērts redzēt detaļu dēļ – sajust uz daudzajām statuetēm, figūriņām un ģipša galvām sakrājušos putekļu kārtu, smagos gobelēnus pie sienas un uz grīdas, čīkstošos dēļus zem kājām, svelmainos saules starus uz terases un cauri vecu koka logu slēģu spraudziņām, iekšpagalma dārza ziedošu koku aromātu, sagrieztu meloni uz galda, sazaļojušos vara margas, aukstās akmens kāpnes, virtuozos pirkstu pieskārienus uz piano ziloņkaula bālajiem taustiņiem. Mūzika – vijīga, liega, klasiska, melanholiska, skumja un ritmiska, pārdroša, dzīvespriecīga ...