Viens no izaicinājumiem katram, kurš uzstājas auditorijas priekšā, ir saglabāt mieru, runāt pārliecināti, ieinteresēt auditoriju un noturēt tās uzmanību. Nereti emocijas, neērtības sajūta vai doma, ka tevi tagad visi vērtē, traucē koncentrēties uz saturu. Vairākas vērtīgas atziņas smēlos no Oskara Priedes semināra LTRK.
Zemāk izklāstītais ir tikai manu pārdomu procesa sastāvdaļa. Tās nav finalizētas domas. Tām nav nekāda cita mērķa kā vien man pašam ļaut apzināties, izzināt un saprast atsevišķas likumsakarības, kuras pirmšķietami man nav acīmredzamas un saprotamas manu nepietiekamo zināšanu jurisprudencē un starptautiskajās tiesībās vai kādu citu dibinātu iemeslu dēļ.
Pagājušās nedēļas nogalē 4.-5.oktobrī bija tā lieliskā iespēja pabūt Viļņā īru kouča Ovena Fitzpatrika (Owen Fitzpatrick) divu dienu seminārā „The power of influence”. Retoriskā stratēģija uzrunāja ar uzskatāmajiem piemēriem no politiķu runām, kurās galvenais auditorijas ietekmēšanas avots nebūt nav saturs, ko pasaka, bet gan, kā to pasaka.
Grāmatā daudzviet uzsvērts, ka pareizas dikcijas veidošanai jāpievēršas kopš pašas bērnības, gan nesasteidzinot bērna balss attīstības procesu, gan mudinot nepārņemt nepareizas izrunas modeļus. Ar pieaugušajiem ir grūtāk, jo mums nav jāmācās no jauna runāt, bet gan jālauž gadiem izstrādājušos runas paradumus. Un vaiiii, cik tas ir sarežģīti!
Pirms gada, kad iegādājos šo Radislava Gandapasa grāmatu, neienāca pat prātā, ka šogad man būs tā laime pabūt viņa vadītajā treniņnodarbībā Maskavā. Toreiz uzrunāja grāmatas apakšvirsraksts „Desmit nodaļas par to, kā gūt un sagādāt maksimālu prieku un baudu, uzstājoties publiski”, tagad fascinēja autora spēja veselu dienu auditoriju noturēt maksimālās ieinteresētības pakāpē.