Dažas domas par A.Allika tiesas debašu runu Rūtenberga lietā

Zemāk izklāstītais ir tikai manu pārdomu procesa sastāvdaļa. Tās nav finalizētas domas. Tām nav nekāda cita mērķa kā vien man pašam ļaut apzināties, izzināt un saprast atsevišķas likumsakarības, kuras pirmšķietami man nav acīmredzamas un saprotamas manu nepietiekamo zināšanu jurisprudencē un starptautiskajās tiesībās vai kādu citu dibinātu iemeslu dēļ.

Runa - http://www.pietiek.com/raksti/dainis_rutenbergs_rikojas_satversmigi

Krimas okupācijas un aneksijas atzīšana par starptautisku noziegumu principam ex iniuria ius non oritur.

Ex injuria ius non oritur uzliek starptautisko tiesību subjektiem par pienākumu neatzīt prettiesiskas situācijas, tostarp arī teritoriju prettiesisko pievienošanu citai valstij. 27. martā ANO Ģenerālā asambleja ar pārliecinošu balsu pārsvaru pieņēma rezolūciju pret Krimas aneksiju. Tiesa gan, ANO asamblejā, kas sastāv no 100 locekļiem, par balsoja 21, pret – 11 un 58 (!) atturējās. Pret balsoja Krievijas Federācija, Zimbabve, Ziemeļkoreja, Sīrija, Sudāna, Kuba, Nikaragva, Bolīvija, Venecuēla, Baltkrievija un Armēnija. Lai arī juridiski balsojums ir noticis un rezolūcija stājās spēkā, nevar apgalvot, ka vairākums valstu nobalsoja par. Vairākums vienkārši atturējās. Vai arī ja viena valsts nobalsotu par, bet 99 atturētos, arī tādā gadījumā tas tiktu uzskatīts par leģitīmu balsojumu? Līdz ar to, apgalvojums

Krievija īstenoja vienu no vissmagākajiem starptautiskajiem noziegumiem.

lai arī ir juridiski patiess, tas ir diskutējams un kāpēc lai demokrātiskajā valstī kāds to arī negribētu darīt? Publiski. Likumīgā, bet lielākai sabiedrības daļai nepieņemamā formā.

Pikets bija vērsts uz valsts un sabiedriskās drošības un demokrātiskas valsts iekārtas interešu apdraudējumu līdz ar to pikets bija prettiesisks, antikonstitucionāls.

Apgalvojums balstīts uz pieņēmumu. Vai atļauja rīkot piketu, vai atbildīgo amatpersonu prettiesiskā rīcība ir apstrīdēta un pierādīta?

Šī kara un Latvijas okupācijas sekas attiecībā uz latviešu tautu vēl nav pat pienācīgi apjaustas un izvērtētas.

Tur jau tā bēda, ka izteikts apgalvojums par sekām ir nepieciešamais, bet ne pietiekamais arguments, lai pierādītu seku esamību. Kā vispār šādu zaudējumu vai pārinodarījumu var novērtēt? T.i. vai vispār ir jēga runāt par zaudējumiem, kurus nevar nedz aprēķināt, nedz atlīdzināt?