Kāmasūtra oratoram

Pirms gada, kad iegādājos šo Radislava Gandapasa grāmatu, neienāca pat prātā, ka šogad man būs tā laime pabūt viņa vadītajā treniņnodarbībā Maskavā, ko organizēja kompānija HeadHunter. Toreiz uzrunāja grāmatas apakšvirsraksts „Desmit nodaļas par to, kā gūt un sagādāt maksimālu prieku un baudu, uzstājoties publiski”, tagad fascinēja autora spēja veselu dienu auditoriju noturēt maksimālās ieinteresētības pakāpē gan ar noderīgiem padomiem, gan ar stāstiņiem no uzstāšanās prakses, gan ar īsu ieskatu oratormākslas vēsturē, gan ar praktiskiem uzdevumiem, kuros iesaistīja visus klātesošos.

Šajā „Власть убеждения” treniņnodarbībā bija daudz no grāmatas „Kāmasūtra oratoram” – par uztāšanās veidiem un atbilstošā runas stila izvēli, par gatavošanos prezentācijai, plānošanu, par auditorijas uzmanības noturēšanu, par neērtajiem jautājumiem un tikšanu ar tiem galā u.tml. Taču, kā tas viss tika pasniegts un pastāstīts, to nevar vienkārši aprakstīt. Tāpēc arī viens no Radislava principiem ir nekad prezentāciju laikā nedot auditorijai izdales materiālus, jo tie, kā daudz kas cits – mikrofons, postaments, otrs cilvēks uz skatuves u.tml. , novērš uzmanību no paša runātāja, lektora.

Gan grāmatā, gan nodarbībā Radislavs akcentēja uzmanību uz 1.līmeņa kontaktu, kas dod nesalīdzināmi vairāk ieguvuma nekā sekojošie. Ja esi atnācis uz lekciju, necenties sēsties pēc iespējas tālāk, bet, ja ir tāda iespēja, izvēlies pirmo rindu, lai būtu ciešākā kontaktā ar runātāju. Te ir gan runa par informācijas, gan enerģijas apmaiņu. Šai dzīvē visu savāc nevis tas, kurš no vietas paceļ roku, bet tas, kurš sper soli, iziet priekšā.

Savukārt lektoram jāsaprot - uzstāšanās laikā nav svarīgi, cik daudz informācijas esi nodevis auditorijai, bet gan cik daudz informācijas ir „uzsūcis” klausītājs. Sen zināma patiesība, ka auditorija 60% uztver vizuālo, kā lektors izskatās, 30% - kā runā, veids, kā ko pasaka, balsi, un tikai 10% - pašu informāciju.

Gatavojoties prezentācijai, ļoti smalki jāizdomā labs ievads un nobeigums, pa vidu var ļauties improvizācijai. Kaut ko līdzīgu man kādreiz bija teicis mans mūzikas skolotājs, kad orķestra nodarbībā viņš vienmēr apgalvoja, ka vissvarīgākais uzstāšanās laikā visiem vienlaicīgi uzsākt un nobeigumā perfekti precīzi vienlaicīgi pabeigt, izturēt pēdējo akordu, kas būs pa vidu, tas Dieva un katra profesionalitātes ziņā. Šajā sakarā Radislava treniņnodarbībā bija interesanta spēle, kurā visiem vajadzēja sadalīties grupiņās pa 3 cilvēki un 3 min. bez apstājas nepārtraukti runāt, kaut ko stāstīt, turklāt brīvā improvizācijā turpināt ar to tēmu, ar kuru pabeidzis iepriekšējais runātājs, un tā bez mitas, kamēr atskanēs signāls beigt spēli.

Trenējāmies arī stāvēt pareizajā oratora pozā, atbrīvot savas balss saites pirms uzstāšanās un tikt galā ar uztraukumu pirms iziešanas auditorijas priekšā. Nostāšanās auditorijas priekšā līdzinās lēkšanai ledusaukstā āliņģi, bet kad tas izdarīts, tad paliek tik laba, patīkama sajūta, nekāda aukstuma, nekādu baiļu, pilnīga baudas sajūta.

„Mēdz teikt, ka mūsu dzīvē notiekot tikai divas lietas: tas, ko mēs dedzīgi vēlamies, un tas, no kā mēs šausmīgi baidāmies.”

„ .. orators ar publiku stājas sava veida intīmajās attiecībās, kurās orators ir vīrieša lomā (neatkarīgi no sava reālā dzimuma), bet publika – sievietes lomā.”

Gan grāmatā iegūtā informācija, gan pieredze Radislava Gandapasa treniņnodarbībā lieliski noder savu prezentēšanas spēju attīstīšanai un darbam ar auditoriju. Taču šīs prasmes ir jāslīpē diendienā, lai varētu tapt par labu runātāju, citādi nekas no tā visa nebūs. Tiem, kuriem publiskās uzstāšanās tēma tuva vai nepieciešama ikdienas darbā, iesaku palasīt Radislava darbus un iepazīt šī oratora pieredzi tuvāk.

Autora mājas lapa - http://www.radislavgandapas.com/