Antonija Apele „Prasme runāt publiski”

Pavisam nesen Zvaigznes ABC grāmatu apgādā iznākusī un diezgan plaši medijos izreklamētā (atsauksmes par to sniedzis LNO direktors A.Žagars, žurnālists K.Streips, LTV ziņu dienesta vadītājs Dz.Kolāts u.c.) runas pedagoģes Antonijas Apeles grāmata piesaistīja arī manu uzmanību. Turklāt pēdējā laikā publikas priekšā sanāk runāt aizvien biežāk, tāpēc nolēmu, ka būs lietderīgi palasīt profesionāles padomus.

Grāmatas virsraksts tiesa lika sagaidīt satura ziņā mazliet ko citu, kā, piemēram, kā pareizi uzvesties auditorijas priekšā (ķermeņa valoda), ko teikt vai neteikt, kādas „rozīnītes” izmantot savas uzstāšanās laikā u.tml. Kaut ko līdzīgu biju klausījusies R.Gandapasa ortormākslas meistarklasē. Taču nē, šajā grāmatā ir runa par pamatu pamatiem – skaidru dikciju, pareizu elpošanu, artikulācijas aparāta vingrināšanu, teksta loģisko analīzi un runas uzbūvi. Un taisnība vien ir „klausītājus pārliecināt var tad, ja viņi saprot, ko viņiem saka.”

Grāmatā daudzviet uzsvērts, ka pareizas dikcijas veidošanai jāpievēršas kopš pašas bērnības, gan nesasteidzinot bērna balss attīstības procesu, gan mudinot nepārņemt nepareizas izrunas modeļus. Ar pieaugušajiem ir grūtāk, jo mums nav jāmācās no jauna runāt, bet gan jālauž gadiem izstrādājušos runas paradumus. Un vaiiii, cik tas ir sarežģīti!

Interesanti bija palasīt arī dažādus teksta vingrinājumus, sākot no bērnības pazīstamiem mēles mežģiem, kurus sacenšoties ātrrunāšanās vienkārši joka pēc mēģinājām izrunāt, līdz tekstiem, kuri attīsta kāda konkrēta patskaņa vai līdzskaņa izrunu. Lūk, daži no tiem:

Pakš  - pēkšņi  pie pakša
pārsprāga pelēks piepūties pūpēdis.
Pelīte pilnīgi  pārbijās,
panikā pakaktē paslēpās.
Pār plašo pagalmu pacēlās
puspuda pelēka pulvera.

Šņāc, šaudās gāršā, brikšņus šķirot, vējš.
Straujš saišķiem šmaugām šķilām šķiedras plēš.
Tukšs šķērsceļš šķiet skumjš, svešs, tumšs, šaušalīgs,
Šurp šķērsu šaltīm šķīdoņšļakatas švīkst.
Pēkšņs brākšķis augšā tumšo sagšu šķērž,
Spožs zibšņu šķēps šeit gāršu gaišu vērš.

(Arnolda Liniņa izveidots vingrinājums)

Viesuļzirgos jodi jāda -
Pekles mellām kavalkādām-
Asus iesmus mētā, svaida,
Drauda, baida,
Trakā trauksmē skrienot, traucot,
Kārtavkraukļiem kāri kraucot,
Vēja vilkiem sīvi kaucot,
Lādas, rājas,
Tumsas garus tramdot kājās,
Baltai gaismai lai tie pretī stājas.

(Viļa Plūdoņa dzejolis)

Grāmatai pievienots arī CD, kurā ierunāti šādi teksta vingrinājumi. Noklausījusos ar baltu skaudību.  Ziniet, ir uz ko tiekties!

Lasot par dikciju, priekš sevis prātā atzīmēju vienu būtisku atziņu – runas laikā nav jāvairās no dzīvas sejas mīmikas, aktīvām lūpu kustībām vai plašāka mutes pavēruma jeb zemāka zoda krituma, jo tas viss uzlabo dikciju un klausītājam vieglāk mūs saprast.

Starp citu, grāmatā ir vairāki apakšžokļa, lūpu, mēles un elpošanas vingrināmu paraugi ar ilustrācijām un aprakstiem. Man atkal patika galvas, plecu, roku un vidukļa muskuļu atbrīvošanas vingrinājumi. Katrs runātājs pirms publiskas uzstāšanās ir sajutis lielāku vai mazāku ķermeņa sasprindzinājumi. Tajā brīdī liekas, ka uztraukums un bailes pilnīgi paralizē visu stāvu, rokas, kājas un sejas muskuļus. Tāpēc ļoti būtiski ir pirms iziešanas auditorijas priekšā „atkratīties” no šī sasprindzinājuma. Jo citādi, lai ar kādu pārcilvēcisku gribasspēku vēlēsimies savu satraukumu noslēpt, ķermeņa valoda mūs nodos.

Vingrinājumi, treniņš un es vēl gribētu pievienot pieredzi (biežas uzstāšanās), jo cilvēks ir tāda būtne, kas diemžēl pārsvarā mācās tikai no paša kļūdām. Pilnībā piekrītu autores apgalvojumam: „ .. nevienam jūsu vārdam nebūs iedarbības spēka, ja jūs nebūsiet pārliecināti par to, ko gribat teikt, un nepratīsiet savu pārliecību aizvadīt līdz klausītājam.”