Ieskats konferencē „Nākotnes līderība 2014”

Vakar, 24.janvārī, bija iespēja piedalīties Citadeles konferenču hallē notikušā un RISEBA organizētā konferencē „Future Leadership 2014”. Lai arī vēriena ziņā to nevar salīdzināt ar FORUM ONE, tomēr prieks, ka arī Latvijā var paklausīties ārzemju lektorus un paplašināt savu skatījumu.

Pasākuma plakāts no www.ideahouse.lv

Citadeles konferenču halles zāle ir labi aprīkota un patīkama gan lektoriem, gan klausītājiem, taču nokļūšana ar automašīnu līdz tai ir gana neērta, kā arī vēlāk pašas zāles uzmeklēšana ēkā. Piemēram, ja auto novieto stāvvietas 3.stāvā, tad ir jākāpj kājām lejā uz 1.stāvu, jāiet ārā un atkal, no ārpus ēkā ienākot, jākāpj kājām uz 3.stāvu. Vismaz man nesaprotama loģika, tāpēc pēc konferences palūdzu organizatorus izlaist mani pa trešā stāva personālam paredzētajām durvīm uzreiz uz stāvvietu, un nekādu problēmu.

Bet, nu, atgriežamies pie pašas konferences, kura bija vidēji apmeklēta, tā uz aci kādi 40 cilvēki. Uzstājās pieci runātāji, no kuriem divi pašmāju. Prieks bija dzirdēt Mārtiņu Vecvanagu, kuram laba un vienkārša angļu valoda un kurš diezgan brīvi jutās uz skatuves un varēja iekustināt auditoriju, kā arī noturēt tās uzmanību, kaut arī uzstājās pašas konferences dienas beigās. Viņš runāja par darba un dzīves līdzsvaru.  Daudz vērtīgu atziņu, kas izaugušas no personīgās dzīves pieredzes. Kaut man jau pats nosaukums liekas pretruna, bet par to es ceru kādreiz vēl ar Mārtiņu padiskutēt.

Dr. Ali Ait Si Mhameda (ASV) tēma par riska menedžmentu bija diezgan pasmaga priekš pilnas dienas konferences, turklāt pasniegta ļoti akadēmiskā veidā. Tāpat arī RISEBA rektores Irinas Sennikovas prezentācijas slaidi bija ārkārtīgi piesātināti ar dažādām shēmām, grafikiem, kurus no trešās auditorijas rindas nebija iespējams izlasīt, kur nu vēl tālāk esošajiem. Neviļus ienāca prātā doma, ka Latvijas lektoriem ir jāmācās ārzemju runātāju vienkāršība un spēja aiznest ideju līdz auditorijai, nevis parādīt, cik dziļu teoriju (turklāt ne savu) piekritējs ir pats runātājs.

Turpretim uzņēmuma Bite CEO Freda Hrenchucka (Čehija) stāstījums atdzīvināja auditoriju, jo bija humora un viegluma pilns. Runātājs vairākas reizes apjautājās par savu kanādiešu akcentu, vai visi saprot, bet ar to nebija problēmu. Viņa skatījumam uz lietām varēja piekrist vai nē, bet lektora vienkāršība un atklātība bija simpātiska auditorijai.

Viens lietderīgs piemērs no Freda pieredzes. Viņš sadalījis kolektīvu trīs komandās un katrai no grupām lūdzis uzrakstīt savu viedokli – 1. Ko kompānijai vajadzētu sākt darīt? 2. Ko kompānijai vajadzētu pārstāt darīt? 3. Ko kompānijai jāturpina darīt? Tas ļāva vadībai un visiem kopā paskatīties uz savu uzņēmumu it kā no malas un paanalizēt savu darbību. Atziņa no Freda prezentācijas – „Partner in Crime – Exercise” :)

Visvairāk no visiem runātājiem man patika lektors, biznesa konsultants, nākotnes līderības eksperts, The FutureManagementGroup AG vadītājs Pero Micic (Vācija), kura stāstījums un teorija likās gana rosinoša uz domāšanu, kā arī vistiešāk atbilstoša pasākuma nosaukumam un idejai.  Turpmāk padalīšos ar dažām atziņām, kuras ieguvu no viņa stāstījuma.

Vienīgā vieta, kur ir nākotne, ir mūsu galvās. Citādi nākotne kā tāda nepastāv, to nevar redzēt, aptaustīt, sajust. Un līderība ir balstīta uz nākotnes pieņēmumiem. Bez skaidra priekšstata, skaidras bildes galvā nav iespējams neko sasniegt.

Nākotnes tendences jau ir starp mums. Pero parādīja slaidu ar savu gēnu karti, kuru var pasūtīt jebkurš interneta lietotājs, reģistrēties attiecīgā vietnē, saņemt pa pastu kolbiņu, atstāt tajā savu siekalu paraugu, aizsūtīt, tad saņemt ziņu un piekļuves paroles interneta bankai un aplūkot, izdrukāt savu ģenētisko karti. Iespējams, paredzēt savas dzīves tālāko gaitu, predisponētību, saslimšanas u.tml.

Kāpēc mūsdienās kvalificēts darbinieks vairs nevar būt pārliecināts par savu nākotni darbā? Tāpēc, ka rodas virkne tehnoloģiju, kas spēs aizvietot virkni speciālistu. Jau tagad iPhone ir aplikācija, kas var uztaisīt kardiogrammu, tad kāpēc cilvēkam būtu jādodas uz poliklīniku. Jau tagad ir 3D printeri, kuri var izdrukāt no dažādu pulverīšu kombinācijām tabletes. Tad kāpēc būs vajadzīgas aptiekas?! Jau tagad datoru mākslīgais intelekts spēj sakomponēt skaņdarbu vai izveidot gleznu, kaut arī pagaidām ļoti primitīvu.

Kāpēc fiziskais darbs nākotnē izmirs? Rūpnīcas vairumā ienāks roboti, kas spējīgi imitēt, atkārtot cilvēka darbības, turklāt, iespējams, daudz precīzāk kā cilvēks, viņi nekad nenogurst, viņiem nav gan labu vai nomāktu garastāvokļu u.tml. Jau tagad Amazon izmanto lidojošos dronus sūtījumu piegādei. Nākotnē tie var aizstāt veselu pasta un kurjeru tīklu.

Tiek izstrādātas lēcas, kuras izvietojot virs radzenes, cilvēks ne tikai redz apkārt esošos objektus vai subjektus, bet arī informāciju par tiem. Pero vārdos uzzīmēja  nākotnes vīziju. Tu pastaigājies pa Pekinu, bet visus uzrakstus redzi latviešu valodā.

Taču šobrīd lielākais vairums cilvēku dzīvo tikai tagadnei – es jūtos labi šobrīd un vairāk man nekā nevajag. Tā domāja cilvēki vairākus tūkstošus gadus atpakaļ un joprojām domā. Bet pasaule strauji mainās un cilvēku domāšanai jāmainās līdz ar to. Citādi cilvēce var nonākt līdz resursu izsīkumam uz zemes, līdz pārapdzīvotībai, līdz globālām kataklizmām.

Mēs nevaram izmainīt cilvēka dabu, kas visu laiku iet pa riņķi „Liking > Learning > Wanting > Liking > Learning > Wanting …”, taču mēs varam sākt mainīt domāšanu. Domāšanu nākotnei jeb nākotnes domāšanu.

Nevis, kā es jūtos tagad, bet, kā es jutīšos nākotnē, ja šobrīd izdarīšu to un to, ja šobrīd izlemšu to un to, ja šobrīd izmainīšu to un to.

Pero izstāstīja piemēru ar pakritušo asiņojošo sievieti uz ielas. Pamata reakcija daudziem ir ātrāk doties prom no šīs vietas. Taču aizgājušo atmiņā ilgi paliek šīs sievietes tēls, daudzus pat moka sirdsapziņa vai pārmetumi, ka esmu nedrošs, neiejūtīgs, gļēvs u.tml. Tomēr tas, kurš izvēlas neignorēt notikušo, piezvanīt ātrajiem vai kā citādi palīdzēt, aiziet no šīs vietas ar zināmu lepnuma sajūtu un reizē ir izdarījis kaut ko labu šim cilvēkam, pasaulei, sev. Aiziet kā uzvarētājs, veiksminieks un tas, kurš spēj kontrolēt savu dzīvi.

Kāpēc svarīgi šis aspekts – kā es jūtos. Tāpēc, ka emocionālā sistēma ir daudz spēcīgāka nekā pragmatiskā. Mēs nevaram daudz ko mainīt tikai ar prātu, izlemt un kaut ko izdarīt, vai uzrakstīt Jaungada apņemšanos un tai dzelžaini pieturēties, ja nebūs emocionālā seguma – vēlēšanas to darīt.

Ārkārtīgi interesanta šķita piecu nākotnes briļļu teorija, ko ieskicēja Pero. Pamatā tā balstās uz piecu krāsu brillēm (krāsas te izvēlētas ne nejauši un nes savu simbolisko jēgu), ar kurām jāpaskatās uz nākotni:

Attēls no www.oekohuman.org

1.Zilās – pieņēmumi, gaidas. Turklāt visi runā par vispārīgiem pieņēmumiem, bet jārunā tieši par personiskiem pieņēmumiem vai gaidām. Uzraksti un salīdzini divus sarakstus: Kur investēsi, ja pasaule trīs tuvāko gadu laikā nemainīsies nemaz? Kur investēsi, ja pasaule tuvāko trīs gadu laikā mainīsies ļoti straujos tempos?

Šeit ļoti patika uzdevums – slaids ar simtiem, varbūt pat tūkstošiem mūsdienu trendiem un to piemērošana uzņēmuma produktam vai pakalpojumam. Kā tas mainīsies, ja pielāgot katram no minētajām tendencēm.

2. Sarkanās -  pārsteigumu analīze. Ir tāds teiciens – viss sliktais, ko ļoti negribam, lai notiek, obligāti notiks. Te palīdz lomu spēles vai „war game” (pēdējais apzīmējums labāk patīk vīriešiem).

3.Zaļās – iespēju attīstīšana. Cilvēki nemaksā par patērēto laiku, jūsu pūlēm vai pielikto skrupulozo darbu, bet gan par efektu (rezultātu).

4.Dzeltenās – vīzija. Liekot puzli vienmēr ir paraugs, bildīte, kādam tam jāizskatās beigās. Tā arī ar vīziju. Līdera uzdevums ir parādīt bildi, darbinieku uzdevums, sekojot tai, salikt pareizi puzli.

5.Violetā – stratēģija.

Noslēguma Pero novēlējums visiem bija – „Save will power!” Jebkura maza izmaiņa tagadnē, jebkurš mazs lēmums vai darbība vēlāk atspoguļojas mūsu nākotnē.