Ceļojuma dienasgrāmata. 2.diena. Sintra.

Visērtākais un vieglāk saprotamais veids, lai pārvietotos pa Lisabonu un tās apkārtni, viennozīmīgi ir metro. Pirmais Viva Viagem biļešu automāts, izejot no Lisabonas lidostas, ir blakus esošajā metro stacijā. Tur iespējams nopirkt kartiņu visiem Lisabonā virszemes, virsūdens un zemzemes sabiedriskiem transporta līdzekļiem. Mūsu uzturēšanās Lisabonā bija nepilnas piecas dienas, tāpēc 20 EUR ieskaitījuma kartiņā vienam cilvēkam pietika atliektiem galiem. Uz Sintru arī nokļuvām ar metro.

Klāt bijām jau plkst. 10 no rīta. Plāns bija apskatīt divus objektus – krāšņo Penas pili un dārzu ar pazemē izbūvētu aku, kas līdzinājās Dantes elles lokiem (lai kur arī tas atrastos). Cita plāna nebija, tāpēc kādu brīdi mīņājāmies turpat pie stacijas, jo tūristu pārpildītie autobusi, kas kaut kur brauca, īsti nevilināja. Pagājuši dažus metrus nostāk, uzdūrāmies puisim, kas gana labā angļu valodā apjautājās, ko mēs īsti meklējam un vai viņš var kā palīdzēt. Skaidrs, ka var, iebakstījām ar pirkstu kartē Penas pils rajonā. Puisis atplauka smaidā un paziņoja, ka viņa tuk-tuks ir mūsu rīcībā. Turklāt viņš pa ceļam izstāstīšot, kādus objektus vēl ir vērts apskatīt.

Aptuveni pusstundas garš brauciens pa serpentīnlīdzīgām šaurām pilsētas ieliņām strauji veda kalnā. Pa ceļam noskaidrojām, ka esam no nevienam šajos platuma grādos nepazīstamas zemes Latvijas, savukārt gana runātīgais un izskatīgais jauneklis bija no Brazīlijas. Vērojot ieliņas stāvumu, kas nebeidza vīties kalnā, nopriecājāmies, ka nebijām nolēmuši šo visu gabalu iet kājām un pietiks spēka visai dienai līdz vakaram. Brauciens abiem izmaksāja 20 EUR. Mūs nogādāja pie pašas Palácio Nacional da Pena (Estrada da Pena, 2710-609 Sintra) ieejas.

Pils un tās dārza apskate vienam cilvēkam 14 EUR. Gan pie ieejas kasēm, gan vēl jo vairāk pie ieejas pašā krāsainajā pilī jārēķinās ar gana garām un nogurdinošām rindām. Vienīgais apstāklis, kas sildīja sirdi, ja mēs būtu ieradušies laika posmā no 13:00 – 15:00, tad šīs rindas būtu divtik garas, jo tas ir visapmeklējamākais laiks šim objektam. Stāvot rindā varēja priecēt acis ar krāšņi dzelteno un sarkano pilns krāsojumu, reljefainām un rakstainām flīzītēm – neatņemamu Portugāles ēku sastāvdaļu, dažādiem tropiskiem ziedošiem augiem un augstu gaisā ietiecošos palmu siluetiem.

Pils ir krāšņa gan no ārienes, gan no iekšienes. Ja pils ārieni, ejas un balkoniņus varēja fotografēt pēc sirds patikas, tad iekšpusē fotokameras, ieskaitot mobilos telefonus, bija liegts izmantot. Par šo aizliegumu pils darbinieki nemitīgi centās atgādināt iespaidu nepiesātināmajiem tūristiem. Iekšpusē apskatāmas patiešām ļoti greznas guļamistabas, kabineti, viesistaba un ēdamzāle. Pati pils izvietota stāvā klintī. Pa logiem redzami gana draudīgi un lieli klintsakmeņi. Prātam neaptverami, kā šādu pasaku pili varēja 19.gs. 1.pusē te izbūvēt.

Apmierinājuši ziņkāri, devāmies meklēt otru objektu - Quinta da Regaleira (Av. Almeida Garrett 5, 2710-567 Sintra). Iznākot no Penas pils dārza, mūs atkal uzrunāja, šoreiz sieviete, kura laipni piedāvāja aizvizināt ar savu sarkanīgo atvērtā tipa džipu no kalna lejā uz otru pili par mazu, bet taisnīgu samaksu. Domāts, darīts, braucam. Taču pirms atkal doties gana garā pastaigā pa pils dārziem, nolēmām ieturēties.

Pavisam nejauši un veiksmīgi kādā Sintras pagalmā pamanījām tapas restorāniņu – Tascantiga (Escadinhas da Fonte da Pipa 2, 2710-557 Sintra). Mmm, ņamma, iesaku. Paņēmām divu veidu tapas ar astoņkājīti un garnelēm. Protams, neiztika bez palielas glāzes sangrijas. Neskatoties uz nelielām porcijām, garšas baudījums gana liels. Nevarēju pirms tam iedomāties, cik fantastiski garšo garneles ar ceptiem kaltētiem sīpoliem, ķiploku, olīveļļu un citronu. Ēdienu pasūtīšana te arī savdabīga, ieejot un pavadot līdz galdiņam, viesmīlis iedod palielu izdrukātu lapu ar zīmulīti, kā arī nomet uz galda raibu drēbju maisiņu, kurā izrādās ir svaigas maizes doniņa. Ar zīmuli ir jāatzīmē ēdienus un dzērienus, kurus vēlies pasūtīt. Neskatoties uz Portugālei ierasto šaurību – mazi galdiņi viens otram blakām. Maltītei šarmu piešķīra arī senatnīgās ēkas un apgleznoto sienu aura.

Blakus tajā pašā pagalmā ir pavisam mazs veikaliņš, kur var iegādāties gardas lietas. Taču mūsu uzmanību piesaistīja potenciālais “deserts” - tumšas šokolādes glāzītē ielieta džindža jeb ķiršu liķieris no Obidušas (1 EUR par mazo šokolādes glāzīti) – šo mēs atcerējāmies no 2008.gada brauciena pa Portugāli. Un garšoja tikpat labi kā toreiz.

Viena interesanta un ļoti laba lieta, kas portugāļiem ir atstrādāta līdz pilnībai (par šo pārliecinājāmies gan Lisabonā, gan Sintrā, gan Portgāles dienvidos) – viesmīlis, recepcionists vai laivas kapteinis vispirms apjautājas, kā garšoja vai kā patika serviss, tad veikli izvelk un pasniedz vizītkarti un laipni lūdz viņus rekomendēt vai atstāt atsauksmi internetā.

Nu labi, atgriežamies pie pilīm. Tātad Kvinta de Regaleira ir pils komplekss ar palielu dārzu, kas izvietots pakalnā, kur slēpjas pazemes ejas, iebūvētas kapellas, grotas. Ieejas maksa (8 EUR vienam) un ļaužu pūļi te bija ievērojami mazāki. Neskatoties uz kasēs paņemto karti, orientēšanās dārzā bija pagrūta. Ilgi meklējām īsto pazemes aku. Vispirms atradām vienu, bet mazāko, kas savienota ar īsto – lielāko rituālu aku. Pa akas malējām ejām var nokāpt apakšā vai pacelties virszemē. Dārzs mazliet padrūms, ar zināmu misticisma pieskaņu. Tādā apmākušamies vai miglainā dienā nebūtu omulīgi pastaigāties, jo alas iekšpusē nav izgaismotas, uz brīdi nokļūsti pilnīgā tumsā un palīgā jāņem mobilā telefona lukturītis.

Lisabonā atgriezāmies vēlā vakarā. Nav skaidrs, kā vienā dienā varētu izstaigāt vēl vismaz četras pilis, kas bija atzīmētas kā apskates objekti kartē. Hmm, varbūt kādam izdodas ...