Azerbaidžāņu restorāns Baku, Dreiliņos

Kādā piektdienas vakarā īsi pirms Jāņiem, devāmies izlūkos uz restorānu Baku, tepat Pierīgā, Dreiliņos. Pirms tam nopētīju mājas lapu, kur uzmanību piesaistīja galdiņu rezervēšanas pieteikuma forma. Tā kā nolūkotā vieta nebija principiāla, nolēmu neko iepriekš nepieteikt, līdz ar to, šī funkcija palika neizpētīta.

Restorāns atvēries vien 2013. gada jūnijā un sevi pieteicis kā Azerbaidžānas virtuves izsmalcināto ēdienu baudīšanas vieta.

Ap plkst. 19tiem ierodoties restorānā Baku, patīkami pārsteidza iespaidīga lieluma māja. Pirmajā acu uzmetienā, varēja secināt, ka ir restorāna telpa un stiklotā terase. Diena bija vēsa un nolēmām ieturēties iekštelpās. Pie ieejas samulsināja savdabīgs reception, pie kura rindā bija izkārtojušies un kaut ko gaidīja apmēram septiņi cilvēki. Mulsumu kliedēja administratorei līdzīga persona, kuru apvaicājās - vai mēs ko vēlamies. - Jā, vēlamies. Paēst! Ieveda zālē un ļāva izvēlēties galdiņu.

Zāle plaša. Lai arī kopā bija vien kādi desmit, krietnā attālumā viens no otra atstatīti galdiņi dažādam personu skaitam. Zāles pretējā pusē, stūrītī bārs, bet pa vidu - durvis uz virtuvi un nekādi nenodalīta skatuve, par kuru liecināja atskaņošanas aparatūra, sintezators un paaugsts beņķis ar mikrofona statīvu pretī.

Bez mums zālē bija divi pārīši, kuri arī pēc tam, kad bijām iekārtojušies, palika sēdot pie tukša galda. Līdz ar to, nevarējām vizuāli novērtēt servējumu (nu, labi, labi - porciju lielumu :) ). Zāles vienā pusē bija sastumti vienkopus vairāki galdiņi un līksma kompānija, padsmit personu apmērā, teiksim tā - nodzērās. Kad jau bijām izdarījuši pasūtījumu, ieradās melnīksnēji tipi, kurus sagaidīja kāds vīrs, kurš iespējams ir šīs vietas pārvaldnieks vai īpašnieks. Aizdomīgie tipi nosēdās aiz mums un portatīvajā datorā kādu laiku baksīja Skype, līdz beidzot no datora skaļruņiem pa visu zāli atskanēja - As-salamu alaykum. Tālāk gan saruna notika krietni klusāk.

Pēc neilga laika sāka spēlēt mūzika. Priekš mūziķa neierasti prasta tipa vīrietis spēlēja sintezatoru, ik pa laikam kaut ko pabakstot sintezatoram piešepstelētajā laptopā un dziedāja sieviete ar tik patīkamu balsi, ka neredzot varētu noturēt par M.Naumovu. Taču nē, tā bija kāda cita sieviete.

Tik tālu viss labi.

Kad jau bijām ieriktējušies, pienāca gados jauna viesmīle, kura priecīgi paziņoja, ka viņa šodien strādā pirmo dienu, un atnesa ēdienkartes masīvos, bet gaumīgi un tematiski vietai noformētos vākos. Izvēlējos krāsni ceptu stori. Apvaicājos vai tā būs tikai zivs vai būs arī kādas piedevas? Viesmīle atbildēja, ka piedevās "mēdzot būt" pat vesels tomāts. Ziņkārības vadīts klāt pasūtīju ēdinu Ļuļa, maizes plācenīšus saceptus ar zaļumiem (hačapuri) un pudeli vīna. Vīnu karte izskatījās padārga un kas pats bēdīgākais - visai nabadzīga. Apvaicājos, kādu vīnu ieteiktu viesmīle? Uz ko saņēmu atbildi, ka tūliņās aizies pie pavāra un noskaidros. Pusceļā atgriezās un apvaicājās - kādā cenu diapoazonā esam iecerējuši? :)

Vīnu karte sarakstīta visai lakoniskā veidā: valsts un nosaukums. Nav norādīts ne vīna krāsa (dooh, kurš tad nezina kas tas par vīnu pēc nosaukuma, vai ne?), ne kvalitātes zīmes jeb apelācijas (piemēram, Itālijas vīniem tie būtu DOCG, IGT, utt). Kamēr viesmīle tirpināja pavāru, lai noskaidrotu kādu vīnu, lai mums iesaka, paspējām izvēlēties paši, to arī pasūtījām.

Vīnu nesa divatā - viesmīle un kaut kāda vēl dāma, kura nestādījās priekšā, bet izskatījās pēc lauku kafejnīcas (šeit taču restorāns!) pavāres ar priekšautiņu. Tajā arī tika iespiesta vīna pudele un atkorķeta, pats par sevi saprotam, korķa maliņa netika nogriezta. Tā kā uz galda bija tikai viena veida glāzes, tad tanīs arī tikai saliets, sākot ar tuvāko personu, nevis mani - kurš būtu tāds kā pasūtītājs.  Vīna "labuma" prove gāja secen. Pēc laiciņa viesmīle šķīvītī atnesa korķi, piebilstot, ka tā it kā esot pieņemts. Uz tādu sīkumu kā izdzertās glāzes papildināšanas piedāvājumu cerības tika atmestas, tiesa gan, no mūsu puses arī netika pieprasītas.

Tika servēta store. Divas restorāna pavāra fiškas, tā arī nesapratām: 1) Solītā veselā tomāta vietā bija vien divas šķētes un salātu lapa; 2) Ēdiens servēts (arī zivs) pilnīgi bez garšvielām, bazilika vai etiķa. Bez nekā. Arī ne sāls un ne pipariem. Protams, kā jau izsmalcinātās iestādēs pienākas, sāls un piparu nav arī uz galda. Vispār, restorānos ēdiens ir pavāra meistardarbs, ja nezinājāt :).

Toties uzzināju, kas ir Ļuļa. Sablendētie kartupeļi ar sīpoliem un garšvielām, vārīti un uzcepti. Pasniegti tādā formā un apmērā kā šokolādes batoniņš. Tas gan bija pietiekami sāļš, kas atsvēra garšvielu trūkumu pamatēdienā.

Kad ēdiena konsumācija tuvojās beigām, sākām cerīgi raudzīties viesmīles virzienā, kad tad tiks servēti plācenīši ar zaļumiem. Zināms pārsteigums bija viesmīles laipna, bet neemocionāla atbilde, ka viņa esot aizmirsusi to pasūtīt. Nu, aizmirsa, tad aizmirsa. Piepasūtījām klāt.

Vīna iespaidā laiks sāka ritēt ievērojami lēnāk. Ļāvāmies mirkļa un mūzikas valdzinājumam. Beidzot tika atnests plācenītis. Pretēji, piemēram, indiešu restorānā Indian Raja (Vecrīgā) ēstajam, šis bija gaužām mazs, plāns un ciets. Turklāt no jau tā necila izmēra (~10 cm diametrā), servēta tika tikai puse. Zaļumi - dilles.

Neatceros, vai tika piedāvāts deserts, tāpat visiem bija skaidrs - šajā vietā ne mirkli ilgāk! Vakara noslēgumā devāmies uz pārbaudītām vērtībām - restorānu/kafejnīcu Mio (Blaumaņa ielā).

P.S. nejaukt restorānu Baku ar restorānu Azerbaidžāna. Tās ir divas dažādas vietas (cerams).

Rakstā pieminētās vietas:

Restorāns Baku - http://www.barradar.lv/lv/restorans/1502-baku
Indiešu restorāns Indian Raja - http://www.barradar.lv/lv/restorans/915-indian-raja
Restorāns / kafejnīca Mio - http://www.barradar.lv/lv/restorans/1394-mio