Lietas, kas iedvesmo jeb mīļlietiņu stāsti

Katram no mums ir savas mīļlietiņas, no kurām nekad negribētu šķirties un kuras vienmēr apveltām ar siltu skatienu vai labprāt paņemam rokās, lietojam un lepojamies ar tām. Jāsaka, ka parasti šīs lietas nebūt nav tās praktiskākās un sadzīvē visnepieciešamākās. Turklāt tās parasti ir daudzkārt lietotas, čamdītas un burzītas, tāpēc mazliet nobružātas, neskatoties uz īpašnieka vislabāko attieksmi pret tām.

Šķiet kaut ko līdzīgu esmu redzējusi sieviešu žurnālā „Santa”, kur sabiedrībā pazīstamas personas stāsta un rāda lietas, kas viņiem dārgas. Tie ir dažādi veci mūzikas ieraksti, grāmatas, krūzītes, zeķītes, lietussargi un vēl daudzas citas visneiedomājamākās lietas. Tad nu iedomājos, kāpēc gan neuztaisīt rakstu sēriju un ļaut pastāstīt par savām mīļlietiņām katram, kurš uzskata, viņa mīļlietiņas būtu to pelnījušas. Nu labi, labi, pierunājāt, sākšu ar sevi! Bet aicinu neturēt sveci zem pūra un sūtīt savus 5 mīļlietiņu stāstus uz iinuu@iinuu.lv P.S. Attēli var arī nebūt autentiski, bet tikai domu ilustrējoši.

IINUU iedvesmo

Krūzītes. Pret tām man īpaša attieksme, jo to ir vairumā no gandrīz visām Latvijas un Eiropas malām vestām (skat. kolekciju porfolio sadaļā). Pat liekas, ka iestājusies zināma apmātība, katra brauciena laikā lūkoties pēc jauna un savdabīga dzeramtrauka. Taču divas no visām man ir favorītes, abas piesātināti zilā krāsā – viena kafijai mājās, otra – birojā. Pirmā krūzīte iegādāta Horvātijā 2006.gada vasarā un man vienmēr atgādina Adrija jūras dzidros zilganzaļos ūdeņus. Tāda gruntīga, bet vasarīgi viegla. Otra – Latvijas mālu ar uzrakstu „Mana krūze”. To man nopirka un uzdāvināja Ēriks otrā randiņa laikā Miķļdienas gadatirgū Doma laukumā, jo es biju paspējusi pasūdzēties, ka todien darbā kāda kolēģe bija paņēmusi manu krūzi pusdienu kafijai un nav vairs atgriezusi (toreiz strādāju tādā paprāvā kolektīvā, katram neizsekosi).

Mols. Jā, jā, esmu domās gandrīz „privatizējusi” Rīgas jūras vārtus. Ja man gribas izstaigāties, izdomāties, izraudāties vai izsmieties, es kāpju mašīnā un braucu uz turieni vai arī lūdzu, lai kāds aizved. Kaut kas ir tai’ vietā sevišķs... Laikam tā doma, kā tāda, ka stāvi plaši atvērto vārtu priekšā un tur paveras vēl neizzināti plašumi. Tu esi brīva jebkurā mirklī doties prom pa šiem vārtiem. Patīk arī akmens un spēcīgo jūras viļņu un vēja saspēle. Tāds zināms spīts lauzt straujos un sāļos viļņus, nomierinot un padarot rimtus, no otras puses – nežēlojot enerģiju triekties pret nepielūdzamo akmeni vēl un vēl kaut vai tūkstoš gadu pēc kārtas, līdz nodeldēt tā sānus, saplacināt, pamazām noārdīt pamatus.

Grāmatu plaukts. Tieši tāds, kādu vienmēr esmu gribējusi - dabīga lakota koka, nedziļš (grāmatas tikai vienā kārtā), atvērts (bez stikliem, durtiņām un citām nevajadzīgām detaļām), pārskatāms un pilns ar saturīgām, interesantām, izzinošām, pamācošām, iedvesmojošām un visādi citādi mīļām un vismaz vienreiz izlasītām grāmatām.

Čudaru akas ūdens. Aka no manas bērnības pagalma vectēva mājās, kas atrodas Latgalē, kādus 5 km attālumā no Austrumu robežas. Tagad mājas stāv tukšas, taču retu reizi, kad vasarā turp aizbraucam un izsmeļam ūdeni no akas – labāka padzēriena karstā dienas viducī nemaz nav. Garšīgs un veldzējošs, liekas rodas sāta sajūta no tā vien. No pilsētas krāna ūdens un Mangaļiem nevar tā atdzerties.

Maciņš „Роcсия”. Iegādāts Šeremetjeva lidostā Maskavā komandējuma braucienā, pastaigājoties pa bodēm un īsinot laiku, gaidot izlidošanu uz Rīgu. Tāds spilgts, grezns, ērts – tieši tāds, kādā būtu jātur sīknauda (lielnaudu parasti līdzi nenēsāju).