Vasaras cilvēki

Šodien svinējām kolēģei dzimšanas dienu. Viņa ir tāda runātīga un ļoti enerģiska sieviete, neskatoties ne uz kādiem gadiem. Tā skatoties un klausoties viņā man ienāca prātā kaut kur lasītais cilvēku raksturojums pēc gadalaikiem. Pārnākusi mājās vērīgi nopētīju grāmatu plauktu – nu, protams, Māras Svīres esejas – pavasara, vasaras, rudens un ziemas cilvēki. Pārcilāju prātā visus draugus un paziņas, viņu dzimšanas datumus. Mēģināšu uzrakstīt – kādi tad ir katra gadalaika cilvēki? Šoreiz par vasaru.

Vasaras cilvēki ir ar „plašām” dvēselēm, devīgi, jo parasti viņiem nekā netrūkst (un to viņi uzskata par pašsaprotamu lietu nevis likteņa dāvanu). Viņi ir ar noslieci uz risku un galīgi nav karjeristi (nav par katru cenu – ja sanāks, sanāks, ja ne, arī labi), bet gan diezgan strādīgi, un tas viņiem nes galvenos panākumus.

Vasaras cilvēki ir emocionāli, impulsīvi, ātri aizsvilstas, bet nepaliek ļaunatminīgi. Viņi ir pašlepni un uzstājīgi sava mērķa sasniegšanai. Neiespringst sīkās detaļās, tāpēc tas viņiem nelaupa papildus spēku un ļauj koncentrēties uz mērķi.

Gan sievietes, gan vīrieši ļoti aktīvi seksuālā jomā. Neizjūt gadu nastu pat tad, kad sen vairs nav nedz astoņpadsmit, nedz divdesmit pieci, vai pat piecdesmit pieci. Sievietes ģērbjas un krāsojas tikpat koši kā jaunībā un nepievērš uzmanību vīpsnātājām aiz muguras.

„Vasaras cilvēki stāv kalnā. Vajadzētu brīnīties: tik viegli augšā! Bet viņi uzskata, ka tā jābūt, lai gan paši maz pūlējušies. Iespējams, neapzināti ļāvušiem kādam spēkam, kas nes, -varbūt saules spēkam. [..] Pirmais sirmais mats viņus – tāpat kā bērzu pirmā dzeltenā lapa – pārsteidz, bet nesarūgtina: to var izraut, nemest un aizmirst. Viņi dzīvo pārliecībā, ka vecuma nav, ja to nevēlas.” /citāts no Māras Svīres „SOTTO VOCE”/

Turpinājums sekos ...