Pavasara cilvēki

Pavasara cilvēki ir apdāvināti ar dažādiem talantiem un asu prātu. Viņi spēj spriest, analizēt, radīt apbrīnojamas idejas un aizraut ar tām citus, taču visu iecerēto realizēt traucē pārlieku lielā neizlēmīga un nepārliecinātība par sevi un savām spējām. Pavasara cilvēkiem piemīt līdera dotības, taču tās reizēm nerealizē savas nedrošības dēļ, paliekot tikai padomdevēja un atbalstītāja lomā.

Pavasara cilvēki ir egocentriski, visus priekus un bēdas, veiksmes un nelaimes koncentrējot tikai uz sevi. Reizēm viņi ir naivi kā bērni, spēj brīnīties, izrādīt sašutumu vai mulsumu, lielu sajūsmu vai dziļu sarūgtinājumu. Pavasara cilvēka garastāvokli ir jāuzmin, jo citādi neviļus var dabūt rētas. Tāpēc lielākoties pavasara cilvēkus apbrīno, bet nemīl. Attiecības sarežģī pēkšņās garastāvokļa maiņas un kaprīzes.

Pavasara cilvēku enerģija strāvo cauri visiem darbiem, viņi ir nenogurdināmi darītāji. Nelaime vienīgi tā, ka diezgan ātri viens un tas pats darbs ātri apnīk un viņi dodas tālāk, meklēt jaunus izaicinājumus, jaunus iespaidus un iespējas. Viņu vidū ir daudz talantīgu matemātiķu un oratoru.

Viņi prot novērtēt greznas lietas un labas drānas, jo nereti ir sākuši no nekā, trūkumā un izgājuši nevieglo ceļu līdz bagātībai. Pavasara cilvēki ar bijību izturas pret cenu, kas bieži mulsina (jo pavasara cilvēki ir paskopi), tomēr tieksme pēc skaistā liek atvērt maku.

„Pavasara cilvēki jūt to, ko citi apstrīd, nespēdami vēl samanīt, bet kas jau virmo gaisā. Pavasara cilvēki dzīvo nākotnē, par tagadni uzskata vienīgi mirkli, bet izteikto vārdu jau sauc par pagātni, no kuras tūlīt atvadās. Reizē ar pagātni atmet arī draugus, kas nesen vēl bijuši dārgi, un ar tādu vieglumu, ko no malas varētu vērtēt kā cietsirdību. Taču tā nav. Kas vainīgs, ja paši nespēj nākt līdzi nākotnē? Retam pietiek dūšas zemi zem kājām uzskatīt vienīgi par pakāpienu, no kura spert soli nezināmajā – rītdienā, kas nav ne apsolīta, ne apdrošināta.”/citāts no Māras Svīres „SOTTO VOCE”/

Tas bija pēdējais gadalaiks (vai pēc būtības ir pirmais gada gadalaiks), kura ietekmi uz cilvēka raksturu mēģināju uztvert visos šajos rakstos. Manuprāt, lai cik precīzs būtu vai nebūtu šis raksturojums, tomēr saules gaismas ietekme uz cilvēku gan dzimšanas brīdī, gan visu mūžu ir nenoliedzama. Neviļus atceros Raini - „pirmā atmiņa bij saule”. Pavasara cilvēkam vienmēr pietrūks saules, tās nekad nebūs gana. Viņš alks saules gaismas un silto glāstu, dosies aiz pasaules malas līdzi apaļajam saules ritulim. Vasaras cilvēks saules izlutināts, viņam tās nekad nav pietrūcis, drīzāk viņš tās vairīsies, slēpsies veldzējošā pavēnī. Rudens cilvēks bauda katru saules staru, jo aiz muguras jau izjūt aukstuma elpu. Viņš vēl skatās un priecājas saules pielijušos, nobriedušajos un novāktajos labību laukos un jūtas drošs un pasargāts, nodrošināts kad nāks bada laiki. Ziemas cilvēks nemaz nezina saules patieso dāsnumu, drīzāk tai īpaši nepievērš uzmanību, kaut gan baltajos sniegotajos laukos veras ar apbrīnu, kad tos apgaismo saules stari un tie mirdz kā sudraba dārgakmeņu piebiruši.