Pērkamā māksla un kultūra

AKKA/LAA nākotnes vīzija – kultūras pasākumi ar iepriekš nopirktiem dzejoļiem, raksti par autoriem bez viņu darbu citēšanas, tikai pērkamās mākslas darbu popularizēšana, jo kurš negrib rakstīt par naudu un tās diktētajiem nosacījumiem, to arī neviens nelasīs (neatradīs).

Nepatīkami pārsteidza šodien medijos publiskotais AKKA/LAA cenrādis, kas paredz maksājumus par daiļdarbu fragmentu un dzejas lasīšanu dzejas dienu sarīkojumos, bibliotēku un muzeju pasākumos un kultūras un tautas namu sarīkojumos, kā arī par autoru dziesmu atskaņošanu. Pamatojums - par autora darbu ir jāmaksā viņa dzīves laikā (neatkarīgi no tā, vai viņš grib vai negrib saņemt par savu dzejojumu atlīdzību) un 70 gadus pēc autora nāves vai nu mantiniekiem, vai modrajiem autoru tiesību sargiem AKKA/LAA.
 

Attēls iz Latvijas Nacionālā vēstures muzeja suvenīru bodes

Secinājums latviešu literatūras un kultūrvēstures skolotājiem, jums nebūs vairs likt skolēniem deklamēt dzeju pasākumos, izlaidumos vai valsts svētkos (bez maksas); jums nebūs pašiem uzstāties ar lasījumiem, lai rādītu piemēru latviešu valodas bagātībai un stiprinātu nacionālo garu (bez maksas); jums nebūs popularizēt latviešu kultūru, citējot latviešu literatūras paraugus (bez maksas).

Secinājums kāzu muzikantiem – sava rūpala jāver ar steigu ciet, ja negrib iedzīvoties bankrotā, nerunājot par peļņu, jo nedz kristībās, nedz kāzās, nedz bērēs nav ļauts spēlēt un dziedāt tautā iemīļotas dziesmas bez iepriekšējās iemaksas AKKA/LAA par noteiktu skaitu atskaņojamo dziesmu. Un nedod Dies’ kaimiņu Toņa palūgs to veco labo Kalniņa dziesmu atskaņot otru reizi, ja piekrīti, tā uzreiz sodāma rīcība.

Starp citu, šovasar kapusvētkos apskatiet uzmanīgi savu radu kapu pieminekļus, ja tik nebūsiet emociju uzplūdā savam sencim par piemiņu lūguši iekalt kāda latviešu autora dzejas rindas. Sods!

Ziemassvētkos, dzimšanas dienās un citās svinībās esiet uzmanīgi ar dzejoļu rakstīšanu apsveikumu kartiņās, ja jūs vēl esat starp tiem izmirstošajiem dinozauriem, kuriem dzeja ir vērtību saskatāt ne tikai naudas izteiksmē, bet arī garīgajā. Ka tik nebūs pārkāptas kāda autortiesības?!

Respektīvi, turpmāk tiks izmantoti, popularizēti, atskaņoti tikai tie mākslas darbi, par kuriem kāds samaksās. Nevis mākslinieciski vērtīgākie vai tautā mīlētākie (gan jau tā vecā paaudze drīz apmirs, ieskaitot patreizējos 35-gadniekus, kas vēl audzināti pēc vecās vertīborientācijas, ka dzeja ir jūtu, emociju, pārdzīvojumu un pārdomu atspoguļojums, ka dzejnieks raksta ne tāpēc, lai viņam samaksātu, bet pēc iekšējas nepieciešamības izpausties) darbi, bet komerciāli veiksmīgākie, mārketinga guru izbīdītie un pie kājas jebkurš talants.

Māra Zālīte (AKKA/LAA padomes prezidente), par kuru vēl skolas laikā mācīts kā par nacionālo ideju nesēju tautā un kuras dzeja tiešām tika daudzreiz skandināta pasākumos (tagad, mīlīši, tikai par naudu), tagad šķiet globalizācijas un komercializācijas idejas pakaļskrējēja. Bet laikam taisnība vien bija viņas izteikumam dzejolī, kur M.Zālīte pareģoja visiem latviešu jauniešiem nākotni: „Kaut paēdis, tu allaž alksi sāta.Tu esi jauns, tev viss vēl priekšā. Par visu maksāsi, ko dzīries ņemt par velti ..” (citāts no M.Zālītes „Tu esi jauns, tev viss vēl priekšā”, hi, hi, riskēju)

Kopumā, ja tā lieta aiziet un vairums kā mazie ezīši paklausīgi tik maksā, tad situācija ar latviešu tekstiem arī internetā kļūs vēl švakāka nekā šobrīd ir. Tukša muldēšana bez faktiem, citātiem no daiļdarbiem vai vēsturiskiem avotiem. Meklētājā atradīsi un lasīsi neko ne par ko (tas, kas uz katra stūra nopērkams ar  AKKA/LAA gādību)... vai arī tikai krievu/angļu valodā. Mana nostāja – pēc iespējas vairāk un plašāk pieejamu darbu latviešu valodā ar obligāto sauci uz autoru (citēt, pārrakstīt, popularizēt un saglabāt lasītājiem). Citādi, par ko mēs vispār tajā 18.februārī taisāmies balsot?!