Mārtiņš Freimanis R.I.P.

Savādi jau paliek, kad aiziet viengadnieks (1977-2011). Liekas tik daudz ir bijis, tik daudz vēl priekšā. Neviens jau īsti nezin, no kurienes mēs nākam un kur aizejam. Varbūt turpinām dzīvot paralēlā pasaulē, varbūt pārdzimstam, pārvēršoties, piemēram, par trusi , kas kāri tiesā garšīgu pieneņu lapu. Pēdējā bija Mārtiņa vīzija. Viņš atstājis savu pasaules redzējumu kā mantojumu lasītājiem un klausītājiem gan mūzikā, gan dzejā. Un kas var būt labāka piemiņa, kā autora darbu dzīvošana tālāk, turpinājums bez noteiktām beigām. Turpmāk mazs ieskats Mārtiņa Freimaņa dzejas krājumā „Zālīte truša dvēselei” (Mandris, 2004).

***
Bet- gaidu!
Bāli, līdz nāvei nobijušies susuri
Drebelīgi kņudina manu ādu.
Šodien zeme smaržo pēc piena,
Un pēc tikko nolijuša lietus
Kāju pirksti sasprūst asfalta šķirbās.
Es eju uz mājām ar acīm ieurbies grīdā.
Es zinu, ka šodien es sāku aiziet bojā,
Vienalga, vai būs, vai nebūs
Tas daudzsolītais pasaules gals.
Un sirds man tik liela un lēna kā valis,
Un es neredzu ielām ne galu, ne malas.
No šodienas es vairs neesmu viens.
No šodienas es varu kļūt tikai lieks.
Es saraucu pieri, bet smaidu
Un gaidu
Ar smaidu.
Bet- gaidu!

***
Nakts mani baltu izkrāso.
Man nu prom jālido.
Sniegotiem baložiem pilns debesjums.
Lūdzu, man jātiek pie jums!
Skatos un brīnos, cik daudz
Elpas putnu pret debesīm trauc.
Ticiet, man šonakt ir ļauts
Pārāk daudz – pārāk daudz!

Naktī, kad zvaigžņu lietus līs,
Veries debesīs!
Sameklē mani starp tiem
Mākoņos paslēptiem eņģeļiem.
Neaizver logu tik’ ciet –
Ja nu šonakt man nav vairs kur iet?
Būšu tas kūstošais snieg
Plaukstās tev mirkli vēl.

Mazliet tik’ žēl – tevis nav klāt.
Nakts mani uzrunā – neparastāk.
Varbūt par daudz vaļas man ļauts?
Bet gribas man spārnus vēl nesakļaut.

***
Cilvēki.
Lietas.
Iela.
Trotuārs.
Smiekli.
Un tu man vēl teici,
Ka tas viss ir lieki.
Mēs, vienalga, paliksim
Viens otra parādnieki.
Un lēniem soļiem
Pār lielpilsētas oļiem
Es pagriezīšos
Un teikšu – atvadīsimies
No cilvēkiem,
Lietām,
Ielām,
Trotuāriem,
Smiekliem
Starp mums!

***
Šodien tu esi mana zālīte
Manai truša dvēselei.
Rīt tu būsi laika ziņās
Vainojama visās kataklizmās.
Parīt tu būsi saplēsts žogs
Ap bērnudārza karuseļiem.
Aizparīt tevis nebūs mājās,
Es pat nezināšu kā tev klājas.
Bet pirmdien man jābūt darbā.
Mīļā, labā, neņem ļaunā!
Pēc tam tev pēkšņi sagribēsies to.
Nu ko.. Neiešu jau teikt neparko!
Bet trešdien man jāapmeklē krodziņš-
Te aiz stūra ir labs bāriņš.
Nu, bet rīt tu atkal uztīsies manā padusē
Un būsi man vienīgā visā pasaulē.
Ziniet, lai trusis būtu laimīgs,
Vismaz reizi nedēļā ir jāpīpē!

***
Uzdāviniet man vienu sauli bez prieka.
Uzdāviniet man vienu nepiepildītu dienu.
Uzdāviniet man vienu neatrastu mieru.
Uzdāviniet gan – siltu kā pienu.
Un es būšu jums tā,
Un es būšu jums savādāk,
Un es dziedāšu jums tā,
Un es mīlēšu jūs savādāk.