Dancis pa trim

Ceturtdienas vakarā, š.g. 3.martā, devāmies uz kino „Rīga”, lai kopā ar filmas veidotājiem noskatītos jaunās latviešu filmas „Dancis pa trim” (2011) pirmizrādi. Priekštelpa un vēlāk zāle bija pilna ar pazīstamām un mazpazīstamām sejām. Vairākiem rokās kameras un viedtālruņi, zibspuldzes zibēja vien. Viens gribēja iemūžināt vakara galveno vaininieku režisoru Arvīdu Krievu, otrs rakstnieku Jāni Peteru, cits valdības pārstāvjus ar Sarmīti Ēlerti priekšgalā, cits pārējos māksliniekus, aktierus, mūziķus.

 

Filmas plakāts & galvenās lomas – „mīlas trīsstūris”: latviešu dižkareivis (Jānis Vingris), Sandra (Kristīne Nevarauska) vācu virsnieks (Mārtiņš Freimanis)

Vakars sākās ar senām kareivju dziesmām akordeona un bungu pavadībā, ko izpildīja vīru kopa „Vilki” un kas ļāva noskaņoties uz filmā atspoguļoto vēsturisko fonu. Sekoja režisora un visas filmēšanas grupas uznāciens uz skatuves, klusuma brīdis, pieminot četrus no komandas locekļiem, kas pagarā filmas tapšanas laikā (5 gadi) bija atstājuši šo pasauli - operators Dāvis Sīmanis, aktieri Leonīds Locenieks, Kristīne Bēdele un viens no galveno lomu tēlotājiem Mārtiņš Freimanis. Kadri no filmas tapšanas gaitas. Tad pie klavierēm sēdās filmas mūzikas autors Mārtiņš Brauns.

Pēc filmas noskatīšanās ilgi nevarēju noformulēt radušās sajūtas, pārdomas. Īsti nebija smeldzes vai emocionālā aizkustinājuma par varoņu diezgan traģisko likteņu atainojuma. Toties noteikti gandarījums par to, ka filmas veidotāji izcēluši gaismā un stāsta Latvijas publikai par ļoti būtisku vēstures faktu, ko nedrīkst aizmirst. Darbība risinās 1944.-1945.gadā Kurzemē, kur attēlota latviešu ģenerāļa Jāņa Kureļa grupējuma bojāeja. Kurelieši, kuri juku laikos negribēja pieslieties ne krieviem, ne vāciešiem, bet bija apņēmušies līdz galam pastāvēt par brīvvalsti Latviju.

   

Rakstnieks Valdemārs Kārkliņš (1906-1964) & romāns „Tikai mīlestība” (1992.gada izdevums)& Jānis Kurelis (1882-1954) - Latvijas armijas ģenerālis, Lāčplēša Kara Ordeņa kavalieris, Kureļa grupas komandieris (1944)

Filmas sižeta pamatā ir trimdas rakstnieka Valdemāra Kārkliņa 1959.gadā iznākušais romāns „Tikai mīlestība”, kur attēlots patiess notikums par desmit (filmā noreducēts uz četri) dezertējošiem leģionāriem, kuriem vācieši piespriež nāves sodu. Patika, ka filmā notiekošais un varoņu raksturi netika idealizēti. Piekrītu režisora A.Krieva izteiktajai domai kādā intervijā : „Mani piesaistīja tas, ka Kārkliņš, atšķirībā no dažiem citiem trimdas rakstniekiem, nav urrā-patriots, tāpēc viņa darbos ir vairāk patiesības. Kārkliņš savus raksturus neidealizē, tie ir dzīvi cilvēki ar savām vājībām un reizē - dziļi cilvēciski. Cilvēks ekstrēmos apstākļos Latvijas nākotnei izšķirīgā laika posmā.”

 

Mārtiņš Freimanis (Ginters) & Kristīne Nevarauska (Sandra)

Jebkurā gadījumā Mārtiņa Freimaņa atveidotais vācu leitnants Ginters Hartvigs likās daudz simpātiskāks, ar spēju uzupurēties mīlestības vārdā pret latviešu meiteni Sandru (Kristīne Nevarauska). Respektīvi, domāt augstākās kategorijās, nevis tu būsi mana, tāpēc, ka es tevi mīlu, bet, es darīšu visu, lai to, kuru es mīlu, būtu laimīga, pat atteikšos no būšanas kopā ar viņu. Dižkareivis Alfrēds Smilga, ko atveidoja Jānis Vingris, tomēr daudz vientiesīgāks un sautīgāks savās jūtās. Par Sandru vēl ir jautājums, vai viņa vispār kādu no abiem vīriešiem patiesi mīlēja? Vajadzēja abus un abiem gribēja izpatikt. Ka tik ne pati Latvija kara kustugunīs šīs Sandras tēlā.

 
Aktieris J.Bartkevičs (vācu pulkvedis Šulcs) & režisors A.Krievs un M.Freimanis (vācu leitnants Ginters)

Protams, var jau piekasīties detaļām, kas filmā likās bišku neloģiskas. Piemēram, sākas uzbrukums, apkārt sprāgst lādiņi, bet baltais gulbītis Jaunpils dīķī mierīgi peldās. Brīžiem gribējās vairāk nobružājuma, autentiskuma 40.gadu ainās mežsarga mājā un pilī. Ar neprofesionāļa aci raugoties tomēr labi varēja pamanīt profesionālo aktieru tēlojumu un neaktieru piesaistīšanu. Juris Bartkevičs lielisks vācu pulkveža Štāla lomā. Zāle pilnīgi noelsās sižetā, kur viņš runāja savā pils kabinetā ar labi uzbarotu runci rokās. Žesti, mīmika dabiski, piemēroti lomai. Subjektīvi vai varbūt pārāk stereotipiski, bet nu man nelikās iederīgs Lauris Reiniks ar savu tēlojumu. Mārtiņam Freimanim šķiet lietošanas prasme dabas dota, nevis augstos kursos apgūta. Mazliet traucēja viņa dikcija iekšējos Ata monologos, bet vācu virsnieka lomā bija pārliecināts. Mēģinājums spēlēties ar simboliem – sarkaniem sulīgiem mālāboliem un jasmīniem, manuprāt, līdz galam tā arī nesanāca. Bet varbūt arī tā nebija iecere, kaut gan detalizējums piešķirtu emocionalitāti, smeldzi un koncentrēšanos uz pārdzīvojumu.

Rezumējot jāsaka, filma ir jāredz, gan vēsturiskā fakta, gan arī pēcgaršas dēļ, kas atnāk vēlāk, bet atnāk un paliek.

Filmas mājas lapa - www.dancispatrim.lv