Rabindranats Tagore. Pieskarties pasaulei. Lirika
Rīts šodien bija saules pieliets. Laiks acīmredzami sliecas uz vasaras pusi. Īstā noskaņa pārslēgties no profesionālās literatūras darbam uz liriku. Un kāpēc lai tās nebūtu bengāļu dzejnieka Rabindranata Tagores vārsmas.
Kādreiz domāju, ka autors dzīvojis pasen, jo izteiksmes stils gandrīz vai līdzinās seno persiešu dzejai. Bet nē, tā ir aizpagājušā gadsimta otrā puse un pagājušā gadsimta pirmā. Ražens, bet ne viegls mūžs. Tāpat maldīgs bija mans priekšstats, ka latviešu valodā pieejami tikai viņa atziņu un citātu krājumi. Šī grāmata "Pieskarties pasaulei", kuru man uzdāvināja bijusī darba kolēģe, lika paskatīties uz viņa daiļradi citām acīm.
Gribu padalīties ar dažiem izvilkumiem no šīs grāmatas, kuri īpaši uzrunāja.
Šī mana lūgšana skan tev, mans pavēlniek, iznīcini, ak, iznīcini jel manā sirdī vājību ar visu sakni.
Dod man spēku viegli pārciest priekus un bēdas.
Dod man spēku, lai mana mīla būtu pilnīga.
Dod man spēkus nekad neatstumt nabagos un nelocīt savu ceļu nekautrīgas varas priekšā.
Dod man spēku garā pacelties pāri visām ikdienas rūpēm.
Un dod man spēku mīlā pakļaut visus manus spēkus tavai gribai.
Izplestām rokām tavs saules stars noslīgt uz manas zemes un augu dienu paliek manu durvju priekšā, lai aiznestu atpakaļ pie tavām kājām mākoņus, kas darināti no manām asarām un nopūtām, un dziesmām.
Es lūdzu atļauju man īsu brīdi tev blakus apsēsties. Darbu, kas man rokā, es pabeigšu vēlāk.
Ja neredzu tava vaiga, manai sirdij nav ne miera, ne atpūtas un manas pūles kļūst bezgalsmagas grūto darbu jūrā, kurai nav krastu.
Šodien pie mana loga pienāca vasara ar savām nopūtām un čalām; un bites lidodamas zuzina savas melodijas ziedošās birzs pilī.
Nu varu klusi sēdēt vaigu vaigā ar tevi un klusumā un vaļībā daiņot slavinājumu dzīvei.
komentāri