Es – molekula, tu – molekula, mēs – sistēma …

Cilvēks sabiedrībā – struktūras daļa, kas iekļaujas vēl sīkākos struktūrveidīgos veidojumos – ģimene, darba kolektīvs, draugu loks, pudeles brāļu kompānija u.tml. Turklāt katrai sistēmai pastāv likumsakarības, kuras katrs indivīds bezierunu ievēro, lai būtu „savējais”. Jebkura nepakļaušanās sistēmai ir protests, pret kaut ko šīs sistēmas ietvaros.

Tu atkal atšķiries! Visi cilvēki kā cilvēki, bet tev atkal vajag pa savam! Nu, nepaklausīga! Un tā klausoties sāk rasties pat šaubas, vai šim darba kolektīvam, šīm attiecībām, šai kompānijai esi piemērota. Vai arī šī sistēma piemērota man? Varbūt laiks meklēt citu sistēmu?

Jebkura izkrišana no sistēmas rada draudus pārējiem un tie uzreiz reaģē ar neapmierinātību.

Bet kas ir katras sistēmas attīstības virzītājspēks? Nevis būt vislabākajai, vispareizākajai un visperfektākajai, bet būt savādākai – viena no līderības pamatpazīmēm, kas tiek uzsvērta dažādos avotos. Tas nozīmē būt ne tikai sistēmas daļai, bet tās veidotājai. Vai katrs tāds spējīgs būt? Vai katram tādam jābūt?