Vai esi kādreiz aizdomājies, kāpēc daži cilvēki ienāk tavā dzīvē pavisam nejauši, bet atstāj diezgan paliekošus nospiedumus? Kāpēc tavās rokās nejauši nonāk kāda grāmata, kuras vēstījums liek aizskart dziļākās stīgas? Tu teiksi, nekas nav nejaušs, tas ir Dieva, Visuma vai kā tik vēl ne spēks. Vai tieši otrādi, tā ir parasta apstākļu sakritība, jo mēs jau galu galā paši izlemjam, vai kādu un ko ielaist savā dzīvē vai nē.
Šo trešdien apmeklēju gana gardu degustāciju, bet ne vīna vai ēdiena. Tā bija semināra degustācija jeb iepazīšanās ar lektoru un viņa piedāvāto tēmu auditorijai. Degustācija notika apmācību uzņēmuma Sapņu Osta telpās tepat Rīgas centrā.
Vēl viena filma kā saldais ēdiens tārpiņam domu grauzim. Emocionālā un vizuāli baudāmā ziņā maz saistoša, taču vēl viens mūsdienām aktuāls, būtisks aicinājums aizdomāties - cik patiesībā ļauns vai cik bezmugurkaulisks vai nekritiski domājošs var būt cilvēks autoritātes un sabiedrības nospiedošā viedokļa priekšā.
Pastāv virkne vienkāršu paņēmienu, kurus paturot galvā un apzināti ievērojot gan stresa situācijās, gan ikdienas komunikācijā var veiksmīgāk nodot vai nolasīt informāciju, kā arī uzlabot savu vai otra cilvēka omu vai pat attiecībaskopumā.
Sociālo tīklu sūtība ir reālās dzīves papildināšana, saglabājot un pārnesot virtuālajā vidē komunikācijas un socializācijas iespējas. Savos pirmsākumos virtuālā vide piedāvāja uzturēt virtuālu "Es" tēlu, publiski atrādot vien tās īpašības, kuras šī tēla īpašnieks vēlas. Taču virtuālā vide ļoti ātri konverģējās ar reālo, turklāt nevis to papildinot, bet vien ieviešot jaunu komunikāciju dimensiju.
Laimes jēdziens ir daudz cilāts gan filozofijā, gan psiholoģijā, gan ētikā. Laime skatīta gan kā pastāvīgs cilvēka psiholoģiskais stāvoklis, gan kā mirkļa eiforija, uzplaiksnījums. Vakar uzdūros dokumentālajai filmai, kur laimes stāvoklis tika analizēts pasaules valstu, nāciju sakarā. Pēc sakrāto datu analīzes izveidota arī laimīgāko un nelaimīgāko nāciju pasaules karte.
Ir sapņi, kurus mēs vienkārši neatceramies, un pat aplami apgalvojam, ka šonakt es nesapņoju. Sapņo visi cilvēki, pat aklie, kas dienas laikā neredz nedz konkrētus tēlus, nedz krāsas. Taču ir sapņi, kas mūs pārsteidz, nobaida, aizkustina un, neskatoties uz to, cik tu esi māņticīgs vai nē, liek nākamajā dienā meklēt rokā sapņu tulku vai visdrīzāk google.com meklētājā tādu centies uziet.
Laiks ir ārkārtīgi subjektīvs jēdziens, neskatoties uz to, ka sen zinātnieki ir formulējuši tā definīciju, skaitīšanas vienības un cilvēces nodzīvotos mirkļus skaita precīzākais atompulkstenis pasaulē (tie miljona gadu laikā tie atpaliek ne vairāk par 1 sekundi). Tā vien šķiet, ka cilvēks izdomājis laiku, lai varētu kontrolēt citus un sevi, lai varētu nosodīt un pārmest citiem un sev, ka kaut kas nav noticis īsti laikā.
Apziņa, ka mums kaut kas pieder, dara mūs laimīgus. Jo vairāk un jo kvalitatīvāku objektu vai subjektu pieder, jo labsajūta tiek kāpināta. Taču, jo vairāk nostiprinās pārliecība, ka man tas pieder, jo lielāka kļūst atkarība.
Vakar, 17.aprīlī, Nacionālā teātra Jaunajā zālē noskatījāmies vācu autores Ingrīdas Lauzundas (1964) lugas "Homo erectus" (oriģinālais nosaukums "Mugurkaula diska trūce") versiju režisora Regnāra Vaivara iestudējumā.
"Homo erectus" jeb "taisni stāvošais cilvēks" – skatuviska preparācija, kā šis jēdziens attiecināms uz mūsdienu biroja darbinieku, kurš savas dzīves lielāko daļu pavada pieplacis pie datora.
.jpg?w=690&mode=16x9|crop)
