Piektdienas vērojums. Autovadītāji

Ja ziemā vienīgā vaļība, ko atļāvās autovadītāji bija pagrieziena signālu nerādīšana, tad iestājoties nu jau otram pavasarim, jo iestājoties pirmajam, neviens tā īsti nepaspēja “iebraukt formātā”, braukšana pa pretējo joslu, pāri gājēju pārejām un nepārredzamos līkumos ir teju vai ikdiena. Twitter viens aiz otra ik pa laikam lec paziņojumi, kā kārtējais džigits sajutis aprīļa šarmanto adrenalīnu asinīs, vai arī otrādi – tā trūkumu, trauc savu dzelzs rumaku vietās un veidos, kur garām braucējiem un gājējiem nekas cits neatliek, kā manevru pavadīt ar attiecīgo žestu pie deniņiem, nevis ar ovācijām, kā iespējams būtu iedomājies džigits.

Nosmīnējis ūsā, par Twitter tautas trauslo nervu stāvokli, kuram par iemeslu varētu piedēvēt vien dažu sinapšu atkusumu pēc ilgi pavadītā sasalumu, devos Mežciema virzienā. Nogriežoties no Brīvības ielas uz Biķernieku ielu, kura manā iztēlē vienmēr bijusi viena virziena, kāda fūra pamanījās “vilkt” “pret spalvu” . Pie tam, ne jau tā lēni čukinoties. Jau pirms kāda laika biju ievērojis sev astē policijas “biezā gala” automobīli. To Wolkswagen apvidnieku, kuri pirms dažiem gadiem, Lindas valdīšanas laikā tika iegādāti, jādomā ka galvenokārt priekšniecībai. Iestājās zināma neizpratne, kāpēc priekšā braucošie autovadītāji raujas labajā joslā (kura pēc 50 metriem nogriežas un aizved strupceļā), taču mirkli vēlāk, nostājoties pretī milzīgai fūrai, ātri aptvēru, ka cīņas iznākums jau iepriekš paredzams, arī ierindojos pa labi. Atpakaļ skata spogulī ziņkārības vadīts vēroju, ko darīs likumsargi, jo lai arī šie neizskatījās pēc “ķērājiem”, tomēr zināms apdraudējums, braucot pret ķiegelim, ir radīts sabiedrībai un, cik tur trūka, lai arī tās mantai. Policijas Wolkswagens tieši tāpat nostājās pretī fūrai, mirkli viens uz otru paskatījās, pabrīnījās un kautrīgie ierāvies labajā joslā čukināja uz priekšu. Vēl kādu laiku velkoties astē, atpakaļskata spogulī pūlējos saskatīt sabiedrības miera sarga spēkrata numuru, taču braucot pa slavenajām Rīgas bedrainajām ielām, tā arī neizdevās savākt acis kratošamies atpakaļskata spogulī.

Tanī pat laikā, kā pirmie sniegpulkstenīši viens aiz otra, siltiem saules stariem apmirdzēti izlien motociklisti. Pagaidām tādi vienkārši modeļi. Laikam tiem, kuriem viens ručkas grieziens beidzas krietni aiz“sotaka”, vēl kādu laiku nogaidīs, lai no braucamās daļas pazūd pēdējās sniega un ledus paliekas.

Braucam prātīgi!

Citi piektdienas vērojumi