Rasela tējkanna

Skaidrs ir viens, ka runa nav vis par patiesības meklējumiem, bet gan par “melno kasti”, tās ārējām izpausmēm, pieņēmumiem, analoģijām un pārliecību. Ļaudis mēdz pieķerties un turēties pie mazsvarīgām lietām, kuras, protams, viņiem pašiem šķiet svarīgas, lai arī no zinātnes un “lielo lietu” pozīcijām raugoties, tās bieži vien ir ne tikai mazsvarīgas, bet arī mazvērtīgas.

Ģenētiski modificētā pārtika

Pirms kāda laika vētru pīļu dīķī sacēla jautājums: ir ģenētiski modificētā pārtika kaitīga vai nav? Jautājums tika vispusīgi izcilāts un, lai arī kopsavilkums izpalika, secināmas sekojošais:

• var raudzīties ilgtermiņa un īstermiņa perspektīvā (kādas būs nākotnes slimības vs Āfrikas bērni jāpabaro tagad);
• ko pētīt: auga fizisko struktūru un īpašības; auga mijiedarbību ar apkārtējo vidi (stiprākais, agresīvākais uzvar); ietekmi uz ģenētiku;
• vai cilvēkam ir tiesības izvēlēties ko ēsti un vai lietderīgi pretoties zinātnes sasniegumiem?

Āderes

Sociālo tīklu publikas uzmanību savulaik izpelnījās homeopātija un pavisam nesen – āderes.

Vieni apgalvo, ka jūt āderu ietekmi, citi – ka āderu ietekmes nav un būt nevar, jo līdz šim nevienu zinātnieku nav piemeklējusi atklāsme, kā šo ietekmi varētu izmērīt. Bet arī ja varētu, tad fizikālā ietekme visticamāk būtu vēl niecīgāka nekā mēness pilnmēness naktī, lai arī, piemēram, mēnessērdzības fenomens joprojām izskaidrots nav. Skeptiķu nometnē klejo stāsti, ka aku var rakt jebkur, ūdens būs, un ka rīkstnieku “mērījumi” ir blefs. Tiesa gan “aka” šādos disputos ir jebkas, no kā var izdabūt ūdeni: aka, spice, dziļurbums.

Ūdens īpašības ir vēl viena tēma, ko sociālajos tīklos nav vērts cilāt, ja nevēlaties kļūt par izsmiekla objektu. Urbāniem prātiem ūdens ir vai nu garšīgs vai negaršīgs, kādas tur vēl īpašības. Ūdens dziednieciskās īpašības un struktūras ietekme uz organismu ir tik pat nepierādāma, kā Rasela tējkanna.

Ko saka zinātnieki

Angļu zinātnieks, matemātiķis un filozofs Bertrands Rasels (Bertrand Russell, 1872 – 1970), būdams skeptiķis un ateists, kādā darbā, kurš tiesa gan tā arī netika nopublicēts, par tēmu “Vai Dievs ir” rakstīja:

Daudzi ticīgie uzvedas tā, it kā nevis dogmatiķiem būtu jāpierāda vispārpieņemtā postulāta patiesums, bet otrādi – skeptiķiem būtu jāpierāda pretējais. Tas nebūt nav tā. Ja es apgalvotu, ka starp Zemi un Marsu apkārt Saulei pa eliptisku orbītu rotē porcelāna tējkanna, neviens nevarētu apgāzt manu apgalvojumu, ja es būtu pietiekami uzmanīgs un piebilstu, ka tējkanna ir pārāk maza, lai to nevarētu atklāt par ar pašiem jaudīgākiem teleskopiem. Ja es ietu tālāk sacīdams, ka manu apgalvojumu nav iespējams apgāzt, saprātīgam cilvēkam nav tiesību apšaubīt šāda apgalvojuma patiesumu, man visticamāk norādītu, ka runāju pilnīgas muļķības. Savukārt, ja šādas tējkannas eksistence būtu pieminēta senajās grāmatās, par šī fakta patiesumu tiktu runāts katru svētdienu un šo domu kopš bērnu dienām mācītu skolā, tad neticība tam liktos dīvaina, bet persona, kura uzdrošinātos to apšaubīt – psihiatra uzmanības cienīga, bet vēl agrāk – arī inkvizīcijas.

Angļu zinātnieks, ķīmiķis Pīters Atkins (Peter William Atkins) norāda, ka zinātniekam nav jāpierāda pretējs apgalvojums, jo balstoties uz “Okamas bārdas naža” principu, no divām teorijām, kuras skaidrot vienu un to pašu un balstās uz empīriskiem novērojumiem, priekšroka tiek dota vienkāršākai teorijai.

Filozofs Pauls Čemberlins (Paul Chamberlain) uzskata - loģiskā kļūda slēpjas apgalvojumā, ka pozitīvā patiesība ir jānostiprina ar pierādījumiem, bet negatīvā patiesība - nav. Jebkura patiesība ir jāpierāda. Arī attiecībā uz Rasela tējkannu. Bet ne tamdēļ, ka jāpierāda negatīvā patiesība, bet šīs patiesības mazsvarīguma dēļ.

Krietni praktiskāk uz Rasela tējkannu raugās filozofs Alvins Plantings (Alvin Carl Plantinga). Pēc viņa ieskatiem vienīgais veids kā tējkannu nogādāt orbītā ir, ja kāda pietiekami attīstīta valsts to tur aizvestu. Ja to kāda valsts būtu darījusi, par to būtu zināms, taču tā nav. Līdz ar to tas ir pietiekams pierādījums, ka minētās tējkannas tur nav.

Dr.phil. Ģirts Barinovs Latvijas architektūra #1(45)/03 raksta:

Cilvēkam mūsdienu pasaulē ir jāsastopas un jāvērtē parādības, par kurām viņam nav iespēju iegūt vispusīgu un pilnvērtīgu informāciju. Spriedumi par tām tiek veikti, pamatojoties uz ticību, nevis neapstrīdamiem pierādījumiem, vai arī netiek veikti nemaz. Es domāju, ka lielākā dala to cilvēku, tic, ka amerikāņi ir bijuši uz Mēness, ka Austrālijas patiešām eksistē, ka mēs sastāvam no atomiem un 2x2=4. Reti kurš no mums šīs lietas ir tiešām pierādījis, laika trūkuma dēļ mēs to atstājam citiem. Tāpat reti kurš vismaz mirkli nav šaubījies par Dieva vai dvēseles eksistenci, par lidojošiem šķīvīšiem, sniega cilvēku, Lohnesas briesmoni, spokiem, Salatēti, astroloģiju, zīlēšanu utt. Problēma ir tāda, ka zinātne nav guvusi pietiekamas liecības par iepriekšminēto lietu eksistenci vai pamatotību, taču nespēj pierādīt to neesamību. Tādēļ ir neiespēji pieņemt spriedumu par pasauli apkārt mums nepaļaujoties uz ticību. Kam mēs ticam , ka ne – atkarīgs no mūsu izglītības, filozofiskās pārliecības un kultūras tradīcijām.