Pēdējā ceļojuma diena, kad no Spānijas atkal atgriezāmies rimtajā Portugālē. Tik tiešām jāsāk domāt, ka okeāna tuvums atdzesē uzkarsušos prātus un zemes mentalitāte ir daudz samtaināka. Braucām pa diezgan paugurainu un mazapdzīvotu apvidu, pa kuru ceļš vijās līdzīgi laiskai čūskai. Ik pa brīdim skatam pavērās ielejas ar upītēm, te atkal nez no kurienes pastāvā kalnā izauga baltu mūru pilsēta.
Šobrīd britu zemes gabaliņš, kas savieno Vidusjūru ar Atlantijas okeānu, taču šķiet ar gana neatkarīgu dzīves ritmu, savu karogu un Lielbritānijai neierasto transporta kustību pa labo ceļa pusi. Jau kopš seniem laikiem gana iekārojams zemes pleķītis, jo pat mūsdienās Spānija nebeidz cerēt atgūt to savā īpašumā.
Pirms devāmies Spānijas virzienā, tomēr izlēmām aizbraukt uz tālāko Portugāles dienvidu ragu, kas ietiecas uz rietumiem okeānā. Kartē uzietās klints un bākas Cabo de São Vicente nosaukums solīja kaut ko labu. Tā arī bija, taču mirkli pirms šī raga mēs uzdūrāmies vienai fantastiski skaistai pludmalei Praia do Beliche, uz kuru nolaisties vajadzēja pa gana stāvu pakāpienu taku.
Kopš šī izbrauciena ar laivu līdz šim brīdim pagājušas 184 dienas jeb 4416 stundas jeb 264960 minūtes jeb 15897600 sekundes, bet emocionālā pārdzīvojuma garša joprojām ir saglabājusies. Tāds okeāna plašums, spēcīga, bet silta vēja plūsma, gana palieli viļņi, kas mētāja gumijas motorlaivu uz augšu un leju, it kā spēlējoties – sak, jūsu padsmit cilvēciņu dzīvības it nekas salīdzinājumā ar mūžību, ko todien iemiesoja okeāna ūdeņi. Iekšā ieplūda daudz skābekļa un neaprakstāma brīvības sajūta, kas tūkstošreiz spēcīgāka par baiļu vai briesmu sajūtu.
Kur tie laiki, kad uz Sārēmu tika braukts skolas nomātā autobusā un dzīvots kempingā?! Visi paklausīgi tika izvadāti pa tradicionālajām Muhu salas un Sāremas jeb Sāmsalas populārākajām vietām - meteorīta krāteri, koka vējdzirnavām, Kuresāres cietoksni, klinšaino stāvkrastu. Starp citu, tieši no Pangas stāvkrasta es labus gadus atpakaļ pārvedu mājās akmeni ar pīradziņa dvēseli (man ir tāds niķis meklēt īpašos akmeņus).
Aizbraukt uz Lietuvu un pastaigāties mežā 20-30 metrus virs zemes doma bija jau pagājušajā gadā, kad tika atklāta Anīkšču pastaigu taka starp koku galotnēm. Taču šī taka bija tikai viens no astoņiem interesantiem dabas un cilvēku roku radītiem apskates objektiem šajā braucienā.
Šoreiz stāsts nebūs par ceļojumu, bet gan stāsts par stāstu par ceļojumu. Pagājušās ceturtdienas vakarā pabijām restorānā Annas Dārzs uz tikšanos ar diviem jauniešiem, kuri 8 mēnešu laikā veica ap 5500 km garu pārgājienu no Polijas pilsētas Ustka līdz Portugāles Lisabonai.
Tuvojas atvaļinājumu laiks. Ilgi gaidītās brīvās dienas bieži vien tiek iecerēts pavadīt, teiksim tā - ārpus ierastās vides, proti - ceļojot. Taču mēdz gadīties apstākļi, kad lidojumu veikt nav iespējams vai lidojums kavējas vai vispār tiek atcelts.
Dzīves svinēšana, dabas velšu baudīšana un tiešā komunikācija cilvēku starpā ir tas, kas saista Krētā. Pludmales pārsvarā oļainas vai smalku akmentiņu klātas, tāpēc basām kājām iet pagrūti. Retās vietās ir arī smilšu pludmales. Piesaistīja arī grieķiskais dzīves veids un dzīvās baznīcas filozofija.
Florencē jeb Firenze, kā tiek norādīts uz ceļa zīmēm, ieradāmies siltā un saulainā dienā. Neskatoties uz to, ka bija jau oktobra pēdējie datumi, varēja droši iztikt bez virsjakas. Kā jebkurai vietai, arī Florencei ir ticējumi. Viens no tiem ir bronzas cūkas šņukura paberzēšana.
