Tikai četras dienas decembra mēnesī nedēļas nogalēs 1. un 2., 15. un 16. datumā no 13:00 – 20:00 Rīgā LIDO kompleksā ir tirdziņš, kurā pārstāvēta Latgales ražotāju produkcija. Te ar mīlestību no Latgales darināti un nopērkami dažādi gardumi - mājas siers, piparkūkas, Aglonas maize (SIA „Cīši gords”), Preiļu vīni (z/s „Kalni”, grāfu Borhu Preiļu pils pagrabu vīns, Kotleru vīna ciems), kā arī Adventes vainagi, dažādi adījumi, tējas, bišu vaska sveces, pinumi.
Produktu svētīšana arī bieži vien stāv pāri jelkādam saprātam un no simboliskās jēgas par olu un maizes svētīšanu sen kā pāraugusi par ko vairāk, jo stiepts tiek viss – kilogramiem sāls, gaļas ruletes, galerts, desmitiem olu, konfektes un šņabis. Tas nekas, ka pēdējais iegādāts visnotaļ apšaubāmā ceļā. Dievs visu piedos. Un piedos jau arī, ja vien cilvēks garā ir stiprs.
Starp retajām sniega salām spraucas ārā zaļi asni, sniegpukstenīši zied pilnā sparā un debesis bezgalīgi zilas virs vēl aizsalušā Mazā un Lielā Ludzas ezera, virs senā pilskalna, baltajiem katoļu baznīcas torņiem un mums. Bet pie tilta, kas savieno abus ezerus, kuru ielokā atrodas Ļucina, rosās balto gulbju pāris.
Rēzeknes Bryuvers, kas pirms tam bija vairāk pazīstams Latgales reģionā, nu ir nopērkams Rīgā. Lai iepazīstinātu ar šo alu un ražotni, nenācās nemaz tik viegli, jo informāciju nācās vākt pa kripatiņai, kā arī saskāros ar zināmu „konspirāciju” no Rēzeknes alus puses.
Es viņu pazinu kā Ludzas Mākslas skolas direktoru, latgaliešu dzejnieku un savādnieku, kurš pieaicinājis pie sevis šaurā kabūzī, kurā allaž valdīja māksliniecika nekārtība, stundām ilgi varēja stāstīt par latgaliešu vārda skaistumu, spēku un latgalieša māksliniecisko dvēseli, kuru jāsaglabā – jāraksta, jāmālē, jātaisa podus.
Ar šo rakstu par vienu no latgaliešu nacionālās atmodas rakstniecības darbiniekiem Juri Pabērzu (1891-1961) uzsāku rakstu sēriju par Latgales dzejniekiem un viņu sacerējumiem.
Vasaras saulgriežu burvība, lai vai kā, bet saistās ar būšanu dabā, lauku vidē, tālu prom no pilsētas burzmas, trokšņa, steigas. Ejot pa grantētu baltu lauku ceļu, beidzot pacel acis zili baltajās debesīm, sadzirdi putnu treļļus, ievelc dziļi nāsīs pļavu puķu saldeno smaržu, un jūti, ka līdz ar ķermeni atpūšas arī dvēsele.
Pavisam drīz jau šo sestdien – 14.maijā Rīgas un visas Latvijas muzeji tiks atvērti īpašai nakts ekspozīcijai. Muzeju nakts pie mums jau notiek septīto reizi un esmu gaužām priecīga par šo tradīciju. Šī gada pamattēma jeb devīze – Kaimiņi. Cik noprotu, tēma tiks attīstīta gan šaurākā nozīmē par kaimiņiem, kas mīt tepat aiz sienas, gan kaimiņi globālā mērogā – kaimiņvalstis. Lai izlemtu, uz kuru pusi doties kaimiņu būšanu lūkoties, zemāk pasākumu programmas.
Bija sen doma uzrakstīt par latgaliešu mentalitāti – ar ko čangalis atšķiras no čiuļa, kāpēc tā turas pie savas valodas, savas zemes, saknēm, tradīcijām. Bet grūti jau rakstīt par tik tuvām, emocionālām, intīmām un reizē ļoti pašsaprotamām lietām. Šķiet, pēc izrādes "latgola.lv", paskatoties uz latgalisko no malas, varu beidzot mēģināt to darīt.
Delfos pavīdēja rakstiņš, kurā biedrības "Latgalīšu volūdys centris" saņēma kurvīti gan no UR, gan Administratīvā rajona tiesas (interesanti – kuras? Neba jau nu Latgalē dislocētās), jo dokumenti tikai sastādīti un iesniegti latgaliešu valodā. Ar to, protams, viss neapstājās un pārsūdzība tika iesniegta Augstākajā tiesā.
