Latgaliešu dzeja – Antons Kūkojs

Es viņu pazinu kā Ludzas Mākslas skolas direktoru, latgaliešu dzejnieku un savādnieku, kurš pieaicinājis pie sevis šaurā kabūzī, kurā allaž valdīja māksliniecika nekārtība, stundām ilgi varēja stāstīt par latgaliešu vārda skaistumu, spēku un latgalieša māksliniecisko dvēseli, kuru jāsaglabā – jāraksta, jāmālē, jātaisa podus. Atceros arī kādu vasaras nometni viņa dzimtajā pusē Nautrēnos ar plenēriem puķu pļavā, tikko apdedzinātu pelēku māla podu ņemšanu no krāsns un dzejas lasījumiem vietējā kultūras namā.
 
Viņam pašam patika lasīt dzeju, bet arī labprāt klausījās jaunajos un mudināja nepārstāt rakstīt. Ludzas „Dzejupītē” šaurā lokā tika lasīta dzeja gan latgaliski, gan latviski. Viņš – tikai latgaliski. Kūkojs zīmēja ar pasteļkrītiņiem, krāsainus darbus, kurus daudzreiz dāvināja. Tā arī manās rokās nokļuva viņa zīmētais Rēzeknes parka skats. Tagad atkal pavisam nesen uzdūros, ka internetā kāds tirgo viņa gleznas par Ls1000 gabalā. Toreiz tās vienkārši bija sakrautas kaudzēs viņa kabūzītī vecās Ludzas mākslas skolas ēkā, vairumā neierāmētas.

Par Antonu Kūkoju

Antons Kūkojs dzimis 1940. gada 23. decembrī Ludzas apriņķa Nautrēnu pagasta Ruduku sādžā kalēja ģimenē. Viņš mācījies Nautrēnu vidusskolā, Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Rēzeknes filiālē, tad Latvijas Mākslas akadēmijā (1962–1964). 1959. gadā sācis strādāt Nautrēnu vidusskolā par laborantu, vēlāk par zīmēšanas skolotāju.

1965–1980 — scenogrāfs, uzveduma daļas vadītājs Rēzeknes Tautas teātrī. Veidojis dekorācijas vairāk nekā 40 uzvedumiem. Īpaši uzsveramas ir dekorācijas R. Blaumaņa lugām «Ļaunais gars» un «Pazudušais dēls», V. Vīgantes «Palmas zaļo vienmēr», Dz. Pristlija «Savāds gadījums ar misteru Ketlu un misis Mūnu», A. Upīša «Apburtais loks», V. Ježova «Lakstīgalu nakts», A. Galijeva «Adata un durklis», V. Leonova «Zelta kariete» u. c. Spēlējis lomas: Pieteris («Ļaunais gars»), Andžs («Pazudušais dēls»), Egdāls («Ziemeļu madonna»), inspektors Strīts («Savāds gadījums ar misteru Ketlu un misis Mūnu»), svāts («Kāzas Latgalē»), vectēvs («Kalnā kāpēju laiks») u.c. Veidojis scenārijus: «Kāzas Latgalē», «Kalnā kāpēju laiks», «Arī skatuve ir zeme», «Uzvilksim kreklus baltus».

Kūkojs bijis režisors V. Ježova «Lakstīgalu naktij», R. Blaumaņa «No saldenās pudeles» (Viļānos), kā arī paša veidotajiem scenārijiem: «Man pateik byut kūpā ar brōlim un mōsom» (1970), «Griežas laika patmales, griežas» (1977, Ludzā), «Baltābola kalniņā» (1983, Balvos), «Atvel velēnu, šūpuli kar» (1994, Ludzā), «Kāzas Rogovkā » (1995, Nautrēnos).

Sarakstījis lugu «Traks vai no Rogovkas». Piedalījies mākslas filmās «Trīs minūtes lidojuma» (konsultants, svāta loma), «Cilvēka bērns» (Kazača loma). Veidojis scenārijus TV filmām «Rūto saule, rūto bite» (1983), «Mālā viss mūžs» (1990).

1980–1991 — strādāja Rēzeknes novadpētniecības muzejā par mākslinieku. No 1986. līdz 1991. gadam vadīja A. Paulāna Tautas lietišķās mākslas studiju. No 1991. gada bijis J. Soikana Ludzas mākslas skolas direktors.

2001.g. apbalvots ar 4.šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

Antons Kūkojs rakstījis dzeju, prozu, apcerējumus: «Māla vezums (1979), «Vārdaunieks» (1982), «Septiņkalne» (1985), «Sovā saimē» (1990), «Mīlesteiba Lelais līpu kolns» (1995), «Oka» (1997), «Rītu pusē» (1999), «Klēpis» (1999), «Laiks katram iezīmēties» (2000) u. c. darbus.
Kopš 1960. gada piedalījies mākslas izstādēs. Personālizstādes Rēzeknē, Ludzā, Nautrēnos, Preiļos, Jasmuižā. Gleznu reprodukcijas grāmatās «Oka», «Rītu pusē», «Klēpis».

Miris 2007.gada 18. aprīlī, apglabāts Nautrēnu pagasta Desetnieku kapos, kur atdusas daudzi izcili Latgales kultūras un sabiedriskie darbinieki, piemēram, Pīters Miglinieks, Andrievs Jurčs un Pēteris Jurciņš.

Antonu Kūkoja dzeja

Turpmāk daži viņa dzejoļi no 1990.gadā Latgolas Kulturas centra izdevnīceibā Rēzeknē izdotā krājuma „Sovā saimē. Dzeja dzymtajā volūdā. 1970. – 1990.”

VĪNU LELU DĪNU

Ai, pīškir,cylvāk, lobais cylvāk muns,
Man myuža vīnu lelu, lelu dīnu,
Kurā varātu es īkōpt dabasūs,
Pošai saulei pīsaglauzt pi byuda,

Kurā man byus symtu pōsoku,
Symtu krōsu, symtu ceiruļu,
Kas sovā teirskaneigā reita gavilē
Zemei pōri pōrklōs goldautu.

A uz tō – cik soldu mīlostu,
Na deļ mīsas, tikai dvēselei,
Ka es, apreibs zīdēšonas tvona,
Byušu mozs kai bērneņš šyupēlī.

Byušu mozs, jo mozam byut tik labi,
Kod zyni – vyss vēļ dzeivē prīkšā stōv:
Gon sulu laiks, gon brīds, gon apkyuleibas,
I varbyut paspēšu pat tū, kas garum laists ...

Ai, pīškir, cylvāk, lobais cylvāk muns,
Man myuža vīnu lelu, leu dīnu,
Kurā varātu es īkōpt dabasūs,
Pošai saulei pīsaglauzt pi byuda!

(1986)

***
Byut latgalīšam – ni prūjom īt, ni atsagrīzt.
Byut latgalīšam – ir īt un īt.

Meklēt latgalīšam ni keizarkrūni, ni sudobrbruni.
Meklēt – sovu dvēseli uzzīdynōt.

Atrast latgalīšam – ni vara lūi, ni naudas pūdu,
Atrast – osoru grumbainā sejā un pōrvērst par varaveiksni.

Atrast, pōrvērst un byut, sasīt atrostū nostā un īt.
Jo nosta rūku sōc viļkt, uzmest placūs un īt,
Tai myužeigi palīkūt latgalīšam.

(1985)

***

Īt muna tauta
otkon pi Dīva,
vysas varas kai spaļus
nu snōtines nūkrateidama.

Īt muna tauta
otkon pi Dīva,
godsymtūs izsapņōtu
boltu bazneicu caldama sevī.

Īt muna tauta,
sev myužeibu aizgōdōt,
palikt teirai
ka iudiņam olūteņā.