Lieldienu hronikas. Latgale

Latgale – zilo ezeru zeme un reizē arī kontrastu, jaunu izaicinājumu un tradīciju glabātāja. Lai kā tā liktos galīgā nekuriene, kur nekas nenotiek, tomēr daudzi ļaudis, gan jauni, gan veci, to izvēlējušies par savu. Daudzi, tiesa gan, arī migrējuši vai nu uz lielākām pilsētām, piemēram, Rīgu (par to galva nevienam nesāp) vai uz Angliju, Īriju un citām ar Eiropeiskām tradīcijām un sociāliem pabalstiem bagātām valstīm (par to gan skaļa kladzināšana daudziem, jo daudziem tūdaliņiem).

Tirdzniecības tradīcijām bagātā Ludza pastāvēs tik ilgi, kamēr būs ko tirgot. Tirdzniecības aizsākumi meklējami senās Livonijas hronikās, jo pilsēta pamanījās uzcelties nozīmīgo tirdzniecības ceļu krustpunktā. Piemēram, pirms kara Ludzā no kopējā iedzīvotāju skaita 74% bija ebreji un kā stāsta vēl pie labas veselības esošie tā laika liecinieki - bija brīnišķīgi tirgotāji. Padomju varas gados, vietējie zemnieki pamanījuši krievu hronisko dārza darbu nepanesamību, metās audzēt sīpoliņus un ruksīšus, realizējot tos tuvējās pārrobežas pilsētu tirgos – Pitalovā, Sebežā un Pleskavā. Tirdzniecības tradīcijas netika iedragātas arī deviņdesmitajos. Dārza veltēm noiets mitējās, toties sāka plūst preču upes no Polijas un Lietuvas, pastumjot malā vietējos daiļamata meistarus ar saviem „roku” darinājumiem. Bet, arī tas drīz rimās un apsviedīgi ļaudis devās citu naudas tērcīšu meklējumos, tā sākot vest iekšā Krievijas preces – alkoholu, radot pamatīgu nervozitāti vietējam „točku” biznesam, cigaretes un degvielu, kurš savukārt radīja nervozitāti Ieņēmumu dienestam,  jo redz, akcīzes nodoklītis garām kasei aiziet. Šo rūpalu nesmādē arī vietējās inteliģences pārstāvji un Saskaņas centra dedzīgākie aktīvisti (vietējie mēļo, ka uz Krieviju braukā pat krievu skolas direktore, SC biedrene). Savukārt iespēju iepirkties labi un lēti nelaiž garām gan policisti, gan robežsargi, dienesta auto lejot „kreiso” degvielu, bet personīgajās – to, kas no Eiropas krāna tekot.

Vispār tirgošanās paradumi Ludzā un tās apkārtnē pa šiem gadiem krietni vien mainījušies. Pilsētas tirgus laukums kļuvis ērmīgi tukšs, un to pēc vecā ieraduma vēl apdzīvo pa kādai tantiņai, tirgojot saulē izbalējušās no Lietuvas vestās „lupatas”. Katrā ziņā iegādāties lauku piena un gaļas izstrādājumus, pūpolu saišķi vai bērzu sulas pudelīti visticamāk neizdosies. Pirmos iztrenkājuši Pārtikas Veterinārais dienests, otri – neies dēļ pāris latiem kurpes plēst. No blatu sistēmas nedaudz transformētā veidā Latgalē tagad attīstās salonu kultūra. Piemēram, Rēzekne patīkami pārsteidza ar maziem salontipa veikaliņiem, kuros varēja iegādāties gan Baltkrievijas apavus, gan kleitiņas, gan mētelīšus, turklāt tepat Latvijā šūdinātus. Toties Ludzā tagad viss notiek pēc individuāla pasūtījuma. Ja vien zina pie kā, var pasūtīt gan lauku labumus, gan kandžu (sauktu par šmakouku), gan degvielu no Krievijas un, ja vajag, atvedīs arī čuguna putras podu un pat konfektes.

Bet politiskajā arēnā nekas diži nav mainījies. Treknajos gados, Tautas Partijas biedrenei V.Lazovska pie teikšanas esam, uzbūvēja sporta zāli. Tas nekas, ka nācās nolīdzināt gadiem iekoptu skolas ābeļdārzu, toties tagad abām krievu skolām katrai ir pa sporta zālei, atstājot vienīgai latviešu skolai sporta stadionu (bez seguma). Būdama turīga dāma, V.Lazovska aizsāka arī peldbaseina būvniecību, kuru, iestājoties liesākiem gadiem, tā arī nepabeidza. Ļaudis mēļo, ka kundzei tagad galīgi švaki iet un ar mantību, kura sarausās, strādājot Ludzas domē, tagad ar bankām jādalās. Bet svēta vieta tukša ilgi nemēdz palikt un vietējiem likās dikti „piedūrīgi” pilsētas domē iebalsot saskaniešus. Laime nebija ilga un saskaniešu mērienes J.Kuščas darbība tika atrasta par sliktu esam un ar zemu nolaistu galvu un piespiestu asti saskaniešiem nekas cits neatlika, kā nodod grožus bijušai sporta skolas direktorei un Katoļu baznīcas revīzijas komisijas loceklei, pēc tautības poliete un ilggadējai LC/LPP biedrenei A.Gendelei. Principā jau visi Ludzā ir savā starpā ir pazīstami un politiskā piederība vien norāda uz maku, kuru konkrēts indivīds pārstāv.

Latgalē allaž bija spēcīgas Katoliskās tradīcijas un kapu kultūra. Īstens latgalietis sev par pienākumu uzskata svētku reizēs pirms „sēsties” pie galda vispirms aizdoties uz baznīcu. Piemēram, Kārsavā mises ir īsākas un kodolīgākas. Ludzā – vismaz trīs stundas, bet Viļānos visas piecas. Un, jo garāks dievkalpojums, jo spēcīgāka ir vīrieša cilvēka vēlme uz mirkli „atklanīties”, lai satiktu kādu sen neredzētu paziņu vai turpat ap baznīcas stūri līdzīgi domājošo bariņā apklaušinātos par kādu vajadzību vai ievāktu svaigākās ziņas. Baznīcas euharistijā un liturģijā ievērības cienīgs fenomens ir dažādu priekšmetu svētīšana, piemēram, sveču, krītiņu un ogļu un svētā ūdens ņemšana. Kāds pieticīgāks ticīgais apmierinās ar mazu oglīti, kāds garā nabagāks pagrābj veselu sauju un nekautrējoties apvaicājas – a, ko ar viņām darīt? Tam seko ne mazāk amizantas atbildes. Kurš iesaka likt krāsnī, kurš apēst, kurš cūkām sabarot, kurš iemest degošajā mājās krāsmatās. Par svētītā ūdens ņemšanu ir nemazāk kuriozi atgadījumi. Produktu svētīšana arī bieži vien stāv pāri jelkādam saprātam un no simboliskās jēgas par olu un maizes svētīšanu sen kā pāraugusi par ko vairāk, jo stiepts tiek viss – kilogramiem sāls, gaļas ruletes, galerts, desmitiem olu, konfektes un šņabis. Tas nekas, ka pēdējais iegādāts visnotaļ apšaubāmā ceļā. Dievs visu piedos. Un piedos jau arī, ja vien cilvēks garā ir stiprs.