Kolekcionēt sērkociņa kastītes un tirgot internetā, dibināt anomālo parādību pētniecības biedrību, izveidot ātrrakstīšanas mērīšanas rīku, veidot mākslas instalāciju no pārdegušām spuldzītēm utt. Reizēm, ieraugot kaut ko šādā veidā radītu, gribas iesaukties – kādas sēnes viņš ēdis?!
„Viņš dalījās ar manu bildi!” – tā Facebook lietotājs. Ar tavu fotogrāfiju (cilvēktiesību pārkāpums) vai tavu uzgleznoto gleznu (autortiesību pārkāpums) vai vienkārši ar to bildi, kuru esi visā vizuālās informācijas gūzmā pamanījis pirmais un koplietojis (nav pārkāpuma no mūsdienu skatupunkta)?
Mēs piedzimstam labirintā. Kā jums tāda teorija? Cilvēks piedzimstot nokļūst labirintā, pa kuru viņam būs jāiet dzīves laikā. Turklāt labirinta sienas, kas ierobežo reizēm šaurākas vai platākas ejas, ir mainīgas atkarībā no gadiem, pieredzes, situācijas u.tml.
Laiks ir ārkārtīgi subjektīvs jēdziens, neskatoties uz to, ka sen zinātnieki ir formulējuši tā definīciju, skaitīšanas vienības un cilvēces nodzīvotos mirkļus skaita precīzākais atompulkstenis pasaulē (tie miljona gadu laikā tie atpaliek ne vairāk par 1 sekundi). Tā vien šķiet, ka cilvēks izdomājis laiku, lai varētu kontrolēt citus un sevi, lai varētu nosodīt un pārmest citiem un sev, ka kaut kas nav noticis īsti laikā.
Pārfrāzējot kādu teicienu par daudzām laimītēm varētu teikt – nav tādas vienas patiesības, ir daudz mazu patiesībiņu. Šo teicienu gribētu attiecināt uz pavisam nesen JRT noskatīto kamerizrādi „Fundamentālists”.
Pastaigāties pa kapiem (neatkarīgi no piederības un veida – katoļu, pareizticīgo, brāļu u.tml.) saulainā dienas laikā liekas pat interesanti. Jo lasot uzrakstus, gadu skaitļus, novēlējumus un pētot fotogrāfijas, pieminekļu un krustu formas, šķiet staigā pa atvērtu vēstures grāmatu un personu datu bāzi. Šeit pārdomas - par kapu institūciju – kāpēc tā radās un kāpēc cilvēkiem, sabiedrībai tā nepieciešama? Kāda motivācija man pēc nāves būt guldītai publiskajos kapos?