Laiks

Laiks ir ārkārtīgi subjektīvs jēdziens, neskatoties uz to, ka sen zinātnieki ir formulējuši tā definīciju, skaitīšanas vienības un cilvēces nodzīvotos mirkļus skaita precīzākais atompulkstenis pasaulē (tie miljona gadu laikā tie atpaliek ne vairāk par 1 sekundi). Laiku uzskata par ceturto dimensiju (blakus trim telpas dimensijām), un parasti to iedala pagātnē, tagadnē un nākotnē. Tā vien šķiet, ka cilvēks izdomājis laiku, lai varētu kontrolēt citus un sevi, lai varētu nosodīt un pārmest citiem un sev, ka kaut kas nav noticis īsti laikā – neesi laikā iesniedzis atskaiti, neesi laicīgi ieradies uz tikšanos, neesi pateicis īstos vārdus īstā brīdī.

 

Salvador Dali „Exploding Clock” & smilšu pulkstenis

Pasaule pilna mācību gan reliģisku, gan filozofisku, kas apgalvo, ka viss notiek tam paredzētā laikā, neko nevar nedz pasteidzināt, nedz aizkavēt, nedz nokavēt. Bet mūsdienu cilvēks steidzas un steidzas, ka tik visu paspēt un jo vairāk paspēj, jo saprot, ka vēl tik daudz nav izdarīts. Kas ir pavadītā, padarītā, nogaidītā vai sasteigtā laika mērs? Vai tu izjūti laiku tāpat kā es? Es tevi gaidīju mūžību, bet tu nerēķinājies ar manu laiku un atnāci tikai tagad. Es nokavēju tikai 10 minūtes, bet tu jau esi aizmirsis, ka solīji būt pacietīgs un nedusmoties, kad kavēju pagājušo reizi.

Saskaroties ar skaisto, cēlo, gaišo, var pat teikt „dievišķo”, cilvēks vēlas apstādināt laiku, nesaprotot, ka laiks ir kustība un to apstādinot tiek iznīcināts viss apbrīnotais. Turklāt ciešanas, sāpes un atsvabināšanas gaidas laiku izstiepj cilvēka prātam knapi aptveramos lielumos. Kā velkas katra sāpju vai pazemojuma sekundes tūkstošdaļa! Subjektīvi, psiholoģisko pētījumu pierādīti, bet cilvēka būtne atsakās to pieņemt. Katras rētas sadzīšanai vajadzīgs laiks – vienīgās zāles, kas ārstē gan fiziskās un psiholoģiskās brūces. Citu labāku nav, bet pētnieku bari meklē, mēģina izgudrot un daļēji atrod brūču ātrās sadziedēšanas līdzekļus.

Cik produktīvi esi pavadījis, izdzīvojis tev atvēlēto laiku? Kas būs izvērtētājs, mērs – pats, līdzcilvēks, sabiedrībā valdošie pieņēmumi, dogmas? Iedomāsimies tādu ainu, viens ierodas līdzi stiepdams kādas desmit cauršūtas mapes ar labajiem vai mazāk labajiem darbiem, ko paveicis zinātnes, kultūras, izglītības, reliģijas, labdarības un kā tik vēl nē labā. Pārguris un laimīgs. Otrs ierodas tukšām rokām – man jūsu vērtējums ir vienaldzīgs, esmu pašpietiekams, esmu visu šo laiku dzīvojis kādam uz akla, pret mani vienmēr izturējušies kā pret jēlu olu, nekad neesmu nevienam devis dāvanas, bet tas mani neuztrauc, esmu harmonisks, man nekas nepieder, bet arī nekā netrūkst. Atbrīvots un laimīgs. Dažādi saskaitāmie, rezultāts viens.

Var iestāties zināms samulsums, kad vienmēr ir pietrūcis laika (vispopulārākais attaisnojums, lai nedarītu to, kas dodas smagi) un tagad ir daudz laika. Ko ar šo laiku pasākt? Diemžēl vairums izvēlas aiziet citā pasaulē – grāmatu vai filmu varoņu dzīvotajā pasaulē, interneta vietņu un blogu rakstītāju pasaulē, savu bērnu vai vecāku pasaulē u.tml. Reti kurš iet pastaigāties gar jūru vai pa savas pilsētiņas labi pazīstamajām un reizē pārsteidzoši svešajām ielām; pagatavo ēdienu ar mīlestību uz dzīvas uguns, neizmantojot subproduktus, bet visu mizo, griež un rīvē pats, un pats apēd, bauda ērti atzvēlies klubkrēslā; pārstāda puķes, nevis tāpēc, lai palielītos kaimiņienes, radinieces vai mājinieku priekšā, bet tāpēc, ka tām vienkārši nav īstā vietā vai augsne u.tml. Ja tā padomā, cik tālu esam no pirmatnējās realitātes un laika, ko noteica dabiskais ritējums, nevis pulksteņi.

Jāmostas tad, kad saule uzlēkusi un kad esi atpūties; jāiet turp, lai aizietu, bet nevis paspētu; jāsagaida ciemiņus, vīru mājās pārnākam, nevis jāgaida; jāskrien, lai sajustu spēku un vingrumu kājās, nevis lai aizskrietu pirmais vai vispār nokļūtu lūdz finišam u.tml. Vai tā vispār var?

Apbrīnojams izgudrojums ir tas smilšu pulkstenis. Man tādi plauktā vismaz divi stāv. Vari, skatienu neatraujot, skatīties un skatīties, kā laiks aizrit. Mans laiks, tavs laiks, mūsu laiks, subjektīvais laiks.